Cilvēks- amfībija

Kad dēls ieradās ar jauno sievu, vecene nekautri no­skatīja Gutiēri no galvas līdz kājām, Doloresa vispirms mēdza cilvēkos meklēt trūkumus. Gutiēres skaistums pārsteidza veceni, kaut viņa to neizrādīja. Bet tāda jau bija ūsainā Doloresa: apdomājusies virtuvē, viņa no­sprieda, ka pats Gutiēres skaistums ir trūkums, v Palikusi divatā ar dēlu, vecene neatzinīgi nogrozīja galvu un noteica:

—   Skaista! Pat pārāk skaista! — Un nopūtusies pie­metināja: — Gan tu iedzīvosies nepatikšanās ar tādu skaistuli … Jā. Labāk būtu apprecējis spānieti. — Mirkli padomājusi, viņa turpināja: — Un lepna arī. Rokas tik mīkstas un maigas — īsta baltrocīte.

—   Izdresēsim, — Pedro atbildēja un iedziļinājās saimniecības rēķinos.

Doloresa nožāvājās un, lai netraucētu dēlu, izgāja dārzā baudīt vakara dzestrumu. Viņai patika pasapņot mēnesnīcā.

Mimozas piepildīja dārzu ar patīkamu aromātu. Bal­tās lilijas vizēja mēness staros. Tikko manāmi līgojās lauru un gumijkoku lapas.

Doloresa atsēdās uz sola starp mirtēm un iegrima savos sapņos: kā viņa piepirks klāt jaunu zemes gabalu, sāks audzināt smalkvilnas aitas, uzcels jaunus šķūņus.

—   Sasodītie! — vecene pikti iesaucās, iesizdama sev pa vaigu. — Tie moskīti cilvēkam neļauj pat mierīgi pa­sēdēt.

Nemanot mākoņi aizklāja debesis, un viss dārzs iegrima krēslā. Apvārsnī skaidrāk iezīmējās gaišzila svītra — Parānas pilsētas uguņu atspulgs.

Pēkšņi virs zemā mūra žoga Doloresa ieraudzīja cilvēka galvu. Kāds pacēla važās saslēgtas rokas un pārlēca žogam pāri.

Vecene nobijās. «Dārzā ielavījies katordznieks,» viņa nodomāja. Viņa gribēja kliegt, bet nevarēja, mēģināja piecelties un bēgt, bet kājas neklausīja. Sēdēdama uz sola, viņa vēroja svešinieku.

Važās sakaltais cilvēks, piesardzīgi soļodams starp krūmiem, tuvojās namam un ieskatījās logos.

Un piepeši — vai viņa būtu pārklausījusies? — ka­tordznieks klusu sauca:

—   Gutiēre!

«Skat, ko dara skaistums! Skat, ar ko viņa pazīs­tama! Šī skaistule vēl nogalinās mūs ar dēlu, aplaupīs hasiendu un aizbēgs ar katordznieku,» Doloresa domāja.

Veceni piepeši sagrāba dziļš naids pret vedeklu un rūgts, ļauns prieks. Šīs jūtas deva viņai spēku. Viņa uz­lēca kājās un iesteidzās namā.

—  Ātrāk! — viņa čukstēdama uzrunāja dēlu. — Dārzā iezadzies katordznieks. Viņš sauc Gutiēri.

Pedro izmetās ārā tādā steigā, it kā nams jau būtu liesmas, paķēra lāpstu, kas gulēja uz celiņa, un apskrēja ap namu.

Pie sienas stāvēja svešinieks netīrās, saburzītās drē­bēs ar važās saslēgtām rokām un skatījās logā.

—   Nolādēts! — nomurmināja Zurita un trieca ar lāpstu jauneklim pa galvu. Jauneklis pakrita, neizdvesis nevienas skaņas.

—   Gatavs… — Zurita klusu noteica.

—   Gatavs, — apstiprināja Doloresa tādā balsī, it kā dēls nupat būtu saminis indīgu skorpionu.

Zurita uzmeta mātei jautājošu skatienu.

—   Kur viņu liksim?

—   Dīķī, — vecene norādīja. — Dīķis ir dziļš.

—   Uzpeldēs virs ūdens.

—   Piesiesim akmeni. Es tūliņ…

Doloresa ieskrēja namā un steigšus sāka meklēt maisu, kur varētu iebāzt nosistā līķi. Taču jau no rīta viņa bija visus maisus ar kviešiem aizsūtījusi uz dzir­navām. Tad viņa paķēra spilvendrēbi un garu auklu.

—   Maisu nav, — viņa sacīja dēlam. — Se, ieliec spil- vendrēbē akmeņus un piesien ar auklu pie važām …

Zurita piekrītoši pamāja, uzvēla līķi uz pleciem un stiepa uz dārza viņu galu, uz nelielu dīķi.

—   Nenotriep drēbes, — Doloresa čukstēja, steberē- dama dēlam nopakaļ ar spilvendrēbi un auklu.

—   Izmazgāsi, — Pedro atbildēja, tomēr nolaida jaunekļa galvu zemāk, lai asinis tecētu zālē.

Pie dīķa Zurita ātri piebāza spilvendrēbi ar akme­ņiem, cieši piesēja pie jaunekļa rokām un iemeta ķer­meni dīķī.

—   Nu jāiet pārģērbties. — Pedro paskatījās uz de­besīm. — Lietus taisās. Tas līdz rītam noskalos visas asiņainās pēdas.

—   Bet vai dīķī… ūdens nepaliks sarkans no asi­nīm? — ūsainā Doloresa iejautājās.

—   Nē jel! Tas ir caurteces dīķis… O-o, nolādētā! — Zurita nosēcās, iedams uz māju un padraudēdams ar dūri kādam logam.

—   Tā jau ir ar to skaistumu! — vecene činkstēja, kuldamās dēlam nopakaļ.

Gutiērei bija ierādīta istaba augšstāvā. Viņa tonakt nevarēja iemigt. Gaiss bija smacīgs, moskīti nedeva miera. Skumjas domas mācās virsū. Gutiēre nespēja aizmirst Ihtiandru un viņa nāvi. Vīru viņa nemīlēja, vīramāte modināja riebumu. Un ar šo ūsaino veceni vajadzēs kopā dzīvot…

Tonakt Gutiēre šķitās dzirdam Ihtiandra balsi. Viņš sauca Gutiēri vārdā. No dārza atskanēja čaboņa un ap­spiesti čuksti. Gutiēre nosprieda, ka šonakt tik un tā neizdosies aizmigt, un izgāja dārzā.

Saule vēl nebija uzlēkusi. Dārzs bija iegrimis agrīnā rīta krēslā. Mākoņi izklīduši. Zālē un uz kokiem laistījās bagātīga rasa. Vieglā rītatērpā, basām kājām Gutiēre brida pa zāli. Pēkšņi viņa apstājās un sāka vērīgi ap­lūkot zemi. Uz celiņa pie viņas loga smiltis bija notrai­pītas asinīm. Turpat mētājās asiņaina lāpsta.

Nakti te izdarīts kāds noziegums. Kur tad citādi va­rēja rasties šīs asiņainās pēdas?

Gutiēre neapzinoties sāka iet pa pēdām, un tās no­veda viņu pie dīķa.