Cilvēks- amfībija

Piesardzība atturēja Ihtiandru atklāt Olsenam savu noslēpumu. Izskaidrot to viņš tik un tā neprastu. Neat­bildot uz jautājumu, viņš pats vaicāja:

—   Ko Zurita darīs ar «jūras velnu»?

— Zurita grib likt «velnam» zvejot pērles. Un, ja jūs esat «jūras velns», tad piesargieties!

—   Pateicos par brīdinājumu, — jauneklis atbildēja.

Ihtiandram nenāca ne prātā, ka viņa nerātnības zi­nāmas visiem krastā, ka par viņu daudz rakstīts avī­zēs un žurnālos.

—   Es nevaru izturēt, — viņš pēkšņi ierunājās, — man viņa jāsatiek. Jāredz kaut pēdējo reizi. Parānas pilsēta? Jā, es zinu. Ceļš uz turieni iet pa Parānas upi. Bet kā no pilsētas nokļūt uz hasiendu «Doloresa»?

Olsens izstāstīja.

Ihtiandrs cieši paspieda viņam roku.

—   Piedodiet man. Es uzskatīju jūs par ienaidnieku, bet negaidot esmu atradis draugu. Ardievu. Es dodos meklēt Gutiēri.

—   Tūliņ? — Olsens smaidīdams uzprasīja.

—   Jā, nezaudējot ne mirkli, — Ihtiandrs atbildēja, ielēkdams ūdenī, un aizpeldēja uz krasta pusi.

Olsens tikai nogrozīja galvu.

Otrā daļa CEĻĀ

Ihtiandrs aši saposās ceļā. Viņš paņēma krastā no­slēpto uzvalku un zābakus, piesēja tos uz muguras ar siksnu, kurā karājās-nazis. Uzlika brilles, uzvilka cim­dus un izpeldēja jūrā.

Riodelaplatas līcī bija noenkuroti daudzi okeāna tvaikoņi un kuģi, šoneri un barkasi. Starp tiem šaudījās nelieli kabotāžas kuteri. Raugoties no ūdens, to apak­šas atgādināja ūdens vaboles, kas* traucas pa līmeņa virsu uz visām pusēm. Enkuru .ķēdes un tauvas stiepās augšup no dziļumiem kā tievi zemūdens meža stumbri. Līča dibenu klāja visādi atkritumi, dzelzs lūžņi, izbi­rušu akmeņogļu un izmestu izdedžu grēdas, vecu, satrū­kušu šļūteņu gabali, buru skrandas, kannas, ķieģeļi, sa­sistas pudeles, konservu kārbas, bet tuvāk pie krasta — noslīcināti kaķi un suņi.

Virs ūdens spīguļoja plāna naftas kārtiņa^»Saule vēl nebija norietējusi, bet ūdenī valdīja zaļgariperēka krēsla. Parānas upe nesa daudz smilšu un dūņu, kas saduļķoja līča ūdeni.

Ihtiandrs būtu varējis apmaldīties šai kuģu labi­rintā, bet viņam noderēja par kompasu līcī ietekošās upes vieglā straume. «Apbrīnojami gan, cik netīrīgi ir cilvēki,» viņš domāja, šķebīgi pārlaizdams skatienu līča dibenam, kas atgādināja atkritumu izgāztuvi. Viņš peldēja pa līča vidu, turēdamies zem kuģa ķīļa. Līča pie­mēslotajos ūdeņos viņam bija grūti elpot kā cilvēkam smacīgā istabā.

Sur tur viņam pagadījās ceļā cilvēku līķi un dzīv­nieku skeleti. Kādam līķim bija pāršķelts galvaskauss, bet ap kaklu apmesta virve ar klāt piesietu akmeni. Te bija apglabāts kāds noziegums. Ihtiandrs steidzās ātrāk izpeldēt ārā no šā baismīgā apvidus.

Taču, jo augstāk viņš cēlās līcī, jo stiprāka kļuva pretstraume. Peldēt bija grūti. Okeānā arī bija strau­mes, bet tur tās palīdzēja Ihtiandram, jauneklis tās labi zināja. Viņš tās izmantoja kā jūrnieks ceļa vēju. Te bija tikai viena straume un tā pati plūda pretī. Ihtiandrs bija rūdīts peldētājs, bet viņu kaitināja, ka viņš tik lēni vir­zās uz priekšu.

Kaut kas pēkšņi pašāvās garām pavisam tuvu, tik tikko neskarot viņu. Tur no kāda kuģa izmeta enkuru. Ihtiandrs noprata, ka te peldēt ir diezgan bīstami, un atskatījās. Viņu gandrīz jau panāca liels tvaikonis.

Ihtiandrs nolaidās vēl zemāk un, kad tvaikoņa di­bens atradās virs viņa, pieķērās pie ķīļa. Polipi bija ap­lipuši ap dzelzi kā raupja masa, aiz tās varēja turēties. Gulēt zem ūdens tādā stāvoklī nebija diezin cik ērti, toties tagad Ihtiandrs atradās aizsegā un, tvaikoņa vilkts, ātri peldēja.

Delta beidzās, un tvaikonis iepeldēja Parānas upē. Upes ūdeņi nesa līdzi ļoti daudz dūņu. Sai saldūdenī Ihtiandrs smagi elpoja. Viņa rokas bija notirpušas, bet viņš negribēja laisties vaļā. «Cik žēl, ka nevarēju do­ties šai ceļojumā ar Līdingu,» viņš domāja. Taču del­fīnu varēja uz upes nošaut, Līdings arī nevarētu peldēt visu ceļu zem ūdens, bet Ihtiandrs baidījās pacelties virs ūdens, kur bija liela kustība.

Ihtiandra rokas aizvien vairāk piekusa. Turklāt viņš bija stipri izsalcis, jo nebija ēdis visu dienu. Vajadzēja apstāties. Viņš atlaida ķīli un nolaidās dibenā.

Krēsla biezēja. Ihtiandrs pētīja dūņaino dibenu. Te viņš neatrada ne plakanās butes, ne austeru gliemenes. Gar viņu šaudījās saldūdeņu zivis, bet viņš nezināja to parašas, tās šķita viltīgākas par jūras zivīm. Noķert tās bija grūti. Tikai naktij iestājoties un zivīm iemiegot,

Ihtiandram izdevās noķert lielu līdaku. Tās gaļa bija cieta, ar dumbras piegaršu, bet izsalkušais jauneklis ēda to ar lielu kāri, rīdams veseliem kumosiem ar vi­siem kauliem.

Vajadzēja atpūsties. Sai upē vismaz varēja mierīgi izgulēties, nebīstoties no haizivīm un astoņkājiem. To­mēr vajadzēja parūpēties arī par to, lai straume neaiz­nestu viņu lejup, kamēr viņš guļ. Ihtiandrs sameklēja dūņās vairākus akmeņus, sakrāva tos vienuviet un ap­gulās, pietverdamies pie tiem ar roku.