Cilvēks- amfībija

—   Vai nevar aizturēt dūmus, man grūti elpot, — viņš atskatīdamies sacīja pavadonim.

—   Ko? Tu negribi, ka es smēķēju? Ha-ha-ha! — Po­licists sāka smieties, viņa seja savilkās vienās grumbās. — Kāds smalks putns, ko tu neteiksi! — Un, iepūtis ve­selu dūmu mākoni jauneklim sejā, viņš uzbrēca: — Pie­liec soli!

Jauneklis paklausīja.

Beidzot Ihtiandrs ieraudzīja dīķi ar šauru tiltu un neviļus paātrināja gaitu.

—   Labāk nesteidzies pie savas Doloresas! — resnais uzsauca.

Viņi uzgāja uz tilta. Tilta vidū Ihtiandrs pēkšņi pārliecās pār margām un ielēca ūdenī.

Policists nekādi negaidīja tādu rīcību no cilvēka, kuram rokas saslēgtas dzelžos.

Toties Ihtiandrs nebija gaidījis no resnā vīra to, ko tas izdarīja nākamajā mirklī. Policists ielēca ūdenī pa­kaļ Ihtiandram, — viņš baidījās, ka noziedznieks var noslīkt. Policists gribēja nogādāt viņu cietumā dzīvu: arestētais, kas noslīcis ar saslēgtām rokām, var sagā­dāt daudz nepatikšanu. Policists tik ātri sekoja Ihtian­dram, ka paspēja sagrābt viņu aiz matiem un nelaida vaļā. Tad Ihtiandrs, riskēdams pazaudēt matus, novilka policistu dibenā. Drīz vien viņš manīja, ka policista roka atlaižas un atbrīvo matus. Ihtiandrs atpeldēja da­žus metrus sānis un paskatījās ārā no ūdens, lai re­dzētu, vai policists jau izniris. Tas ķepurojās ūdens virsū un, pamanījis Ihtiandra galvu, sāka saukt:

—   Tu noslīksi, nelieti! Peldi šurp pie manis!

«Tā ir laba ideja,» Ihtiandrs nodomāja un pēkšņi iebrēcās:

—   Palīgā! Slīkstu, — un nolaidās dibenā.

Cauri ūdenim viņš vēroja policistu, kā tas nira un meklēja viņu. Beidzot policists izpeldēja krastā, re­dzams, zaudējis cerību atrast Ihtiandru.

Ihtiandrs domāja, ka policists tūliņ ies projām, bet tas nenotika. Policists bija nolēmis palikt pie līķa, ka­mēr ieradīsies izmeklēšanas orgāni. Tas,'ka slīkonis guļ dīķa dibenā, stāvokli negrozīja.

Tobrīd pār tiltu jāja zemnieks uz maisiem apkrauta mūļa. Policists pavēlēja zemniekam nomest maisus un aizvest zīmīti uz tuvāko policijas iecirkni. Lieta pie­ņēma Ihtiandram nelabvēlīgu virzienu. Turklāt dīķī mājoja dēles. Tās piesūcās Ihtiandram pie miesas, un viņš nespēja vien raut tās nost. Tas bija jādara piesar­dzīgi, lai nesakustinātu stāvošo ūdeni un nepievērstu policista uzmanību.

Pēc pusstundas zemnieks atgriezās, pameta ar roku uz ceļa pusi, uzkrāva savus maisus mūlim uz muguras un steigšus jāja projām. Pēc minūtēm piecām krastam tuvojās trīs policisti. Divi nesa uz galvas vieglu laivu, trešais ķeksi un airi.

Laivu nolaida ūdenī, un sāka meklēt slīkoni. Ihtiandrs no tā nebaidijas. Viņam tā bija gandrīz vai rotaļa — viņš tikai pārgāja no vjenas vietas uz otru. Visu dīķa dibenu rūpīgi pārmeklēja ar ķeksi, tomēr slīkoni neatrada.

Policists, kas bija arestējis Ihtiandru, izbrīnā plātīja rokas. Ihtiandru tas pat smīdināja. Tomēr drīz vien vi­ņam sāka klāties bēdīgi. Policisti bija sacēluši ar ķeksi no dīķa dibena dūņu mākoņus, ūdens saduļķojās. Nu Ihtiandrs neko vairs nevarēja saredzēt izstieptas rokas atstatumā, un tas jau kļuva bīstami. Bet galvenais — ar žaunām bija grūti elpot šai ar skābekli nabagajā ūdenī. Un tad vēl šie dūņu mākoņi!

Ihtiandrs smaka nost un juta, ka žaunas svilst aiz­vien stiprāk. Ilgāk ciest nebija iespējams. Viņam nevi­ļus izlauzās vaids, vairāki gaisa burbulīši izskrēja no mutes. Ko lai dara? Jāpamet dīķis — citas izejas nav. Vajadzēja iet krastā, lai notiek kas notikdams. Zināms, viņu tūliņ saķers, varbūt pat piekaus un aizsūtīs uz cie­tumu. Bet viss vienalga. Ihtiandrs grīļodamies brida uz seklāku vietu un pacēla galvu virs ūdens.

—   A-a-a-ā! — nelabā balsī iebrēcās policists, mez­damies pāri laivas malai ūdenī, lai ātrāk sasniegtu krastu.

—   Jēzus Marija! O-o! — iekliedzās otrs, atkrizdams laivas dibenā.

Abi krastmalā palikušie policisti skaitīja lūgšanas. Bāli un drebēdami aiz bailēm, viņi centās paslēpties viens aiz otra.

Ihtiandrs nebija to gaidījis un uzreiz nesaprata viņu baiļu cēloni. Tad viņš atcerējās, ka spānieši ir ļoti re­liģiozi un māņticīgi. Droši vien policisti domāja, ka redz savā priekšā kādu viņpasaules radījumu. Ihtiandrs nolēma sabiedēt viņus vēl vairāk: viņš atņirdza zobus, pārgrieza acis, ieaurojās briesmīgā balsī, lēni brizdams uz krasta pusi, tad tīšuprāt lēni izgāja uz ceļa un no­svērtā solī devās projām.

Neviens policists ij nepakustējās, lai aizturētu Ihti­andru. Māņticīgās šausmas, bailes no rēgiem neļāva viņiem izpildīt dienesta pienākumu.

TAS IR «JŪRAS VELNS»!

Pedro Zuritas māte Doloresa bija resna, izblīdusi vecene ar kāsim līdzīgu degunu un smailu zodu. Bie­zās Osas piešķīra viņas sejai dīvainu un nepievilcīgu izskatu. Sī sievietei neparastā rota arī bija par cēloni, kāpēc visā novadā viņu dēvēja «ūsainā Doloresa».