Cilvēks- amfībija

—   Nu, tātad viss bija sagatavots, — Olsens turpi­nāja. — Bet tad Zurita nejauši sastapa Gutiēri kopa ar jums, un jūs ielēcāt jūrā Gutiēres acu priekša. Agri no rīta, pirms iešanas uz fabriku, es iegriezos pie Gutiēres. Es to tiku darījis arī iepriekš. Baltazars, šķietami, iztu­rējās pret mani labvēlīgi. Varbūt viņš drusku baidījās no manām dūrēm, bet varbūt — skatījās uz mani kā uz otru līgavaini, ja Zuritam apniks Gutiēres stūrgal­vība. Sā vai tā — Baltazars mums ceļā nestājās, tikai piekodināja nepatrāpīties Zuritam acīs. Zināms, veca­jam indiānim nebija jausmas par mūsu plāniem. Torīt es gribēju pateikt Gutiērei, ka esmu nopircis biļetes uz tvaikoni un ka viņai jāsapošas uz pulksten deviņiem vakarā. Mani sagaidīja Baltazars, viņš bija uzbudināts. «Gutiēres nav mājās. Un viņas … vispār nebūs mājās,» viņš sacīja. «Pirms pusstundas piebrauca Zurita gluži jaunā, spožā automobilī. Kā jums tas patīk? Automobi­lis mūsu ielā vispār ir retums, bet nu tas piebrauc taisni pie manas mājas. Mēs ar Gutiēri izskrējām ārā. Zurita jau bija izkāpis no mašīnas un uzaicināja Gutiēri aiz­braukt līdz tirgum un atpakaļ. Viņš zināja, ka Gutiēre ap šo laiku parasti iet uz tirgu. Gutiēre paskatījās uz jauno, spīdošo mašīnu. Pats saprotat, kāds tas ir kārdi­nājums jaunai meitenei. Bet Gutiēre ir slīpēta un pie­sardzīga. Viņa pieklājīgi atsacījās. Ir gan stūrgalvīga meitene!» Baltazars pikti iesaucās, bet tūliņ sāka smie­ties. «Nu, Zurita neapmulsa. «Es redzu, jūs kautrēja­ties,» viņš sacīja, «tad atļaujiet, es jums palīdzēšu.» Paķēra viņu un iesēdināja mašīnā. Gutiēre tikai paspēja iesaukties: «Tēt!» — un mašīna aizdrāzās. Es domāju, ka viņi vairs neatgriezīsies. Zurita aizveda viņu uz sa­vam mājām,» — tā Baltazars nobeidza savu stāstu, un varēja redzēt, ka notikušais sagādā viņam prieku. «Jums acu priekšā nolaupa meitu, un jūs varat par to tik mie­rīgi un omulīgi stāstīt?» es sašutis pārmetu Baltazaram. «Par ko man raizēties?» viņš nobrīnījās. «Būtu kāds svešs cilvēks, tad nu vēl, bet Zuritu es taču pazīstu sen Ja jau viņš, sīkstulis, nežēloja naudu automobilim, tad acīm redzot Gutiēre viņam dikti patīk. Ja jau aizveda, tad apprecēs arī. Un viņai mācība: nevajag tiepties. Bagāti vīri uz ceļa nemētājas. Nav par ko gausties. Zu­ritam pieder hasienda «Doloresa» netālu no Parānas pilsētas. Tur dzīvo viņa māte. Uz turieni viņš droši vien arī aizvedis manu Gutiēri.»

—   Un jas nepiekavat Baltazaru? — Ihtiandrs dre­bēja aiz dusmām.

—   Pēc jūsu domām, man cits nekas nav jādara, tikai jākaujas, — Olsens pasmīnēja. — Jāatzīstas, pir­majā mirklī es patiešām gribēju iepļaukāt Baltazaru, bet tad nolēmu, ka tā var visu sabojāt. Es domāju, ka viss vēl nav zaudēts. Nesākšu stāstīt jums visus sīku­mus. Kā jau sacīju, man izdevās tikties ar Gutiēri.

—   Hasiendā «Doloresa»?

—   Jā.

—   Un jūs nenositat šo nelieti Zuritu un neatbrīvojat Gutiēri?

—   Atkal sist un vēl sist! Kas to būtu domājis, ka jūs esat tik asinskārīgs!

—   Es neesmu asinskārīgs, — Ihtiandrs iesaucās ar asarām acīs, — bet tas taču ir nekrietni!

Olsenam k|uva Ihtiandra žēl.

—    Jums taisnība, Ihtiandr. Zurita un Baltazars ir negodīgi cilvēki, viņi pelnījuši, ka tos nīst un nicina. Viņus vajadzētu piekaut. Taču dzīve ir sarežģītāka, nekā jūs to iedomājaties. Gutiēre pati atteicās bēgt projām no Zuritas.

—   Pati? — Ihtiandrs negribēja ticēt.

—   Jā, pati.

—   Kāpēc?

—   Pirmkārt, viņa bija pārliecināta, ka esat padarī­jis sev galu — noslīcinājies viņas dēļ. Jūsu nāve nomāc viņu. Nabadzīte, redzams, jūs ļoti mīlējusi. «Mans mūžs ir galā, Olsen,» viņa man teica. «Tagad man nekas nav vajadzīgs. Man viss vienalga. Es neko nesapratu, kad Zuritas atsauktais garīdznieks salaulāja mūs. «Nekas nenotiek bez dieva gribas,» — tā garīdznieks sacīja, uz­maukdams man pirkstā laulību gredzenu. «Un, ko dievs savienojis, to cilvēkiem nebūs šķirt.» Es būšu nelaimīga ar Zuritu, bet es baidos piesaukt dieva dusmas un tā­pēc Zuritu nepametīšu.»

—   Bet tās taču ir muļķības! Kas par dievu? Tēvs stāsta, ka dievs — tā ir pasaka maziem bērniem! — Ih­tiandrs iekaisis izsaucās. — Vai patiesi jūs nevarējāt viņu pārliecināt?

—   Diemžēl, Gutiēre tic šai pasakai. Misionāri paspējuši padarīt viņu par dedzīgu katolieti; es sen esmu pūlējies, bet neesmu varējis viņu pārliecināt. Viņa pat draudēja atteikties no mūsu draudzības, ja es vēl ru­nāšu ar viņu par baznīcu un dievu. Vajadzēja nogaidīt. Bet hasiendā man pat laika nebija censties viņu pārlie­cināt. Man izdevās tikai apmainīt dažus vārdus. Jā, viņa man vēl ko pateica. Salaulājies ar Gutiēri, Zurita smiedamies izsaucies: «Nu, viens darbs padarīts. Put­niņš ir noķerts un iesēdināts krātiņā, nu tikai jānoķer zivtiņa!» Viņš paskaidrojis Gutiērei un viņa savukārt man, par kādu zivtiņu runa. Zurita brauc uz Buenosai- resu, lai noķertu «jūras velnu», un tad Gutiēre būs mil­jonāre. Vai tikai tas neesat jūs? Jūs varat uzturēties ūdenī bez ļaunām sekām, biedējat pērļu zvejniekus . . .