Cilvēks- amfībija

Olsens sēdēja uz liela barkasa un raudzījās pāri bortam ūdenī. Saule bija tikko pacēlusies virs apvāršņa un apspīdēja ar slīpajiem stariem nelielā līcīša dzidro ūdeni līdz pašam dibenam. Vairāki indiāņi lodāja pa baltajām smiltīm. Laiku pa laikam viņi pacēlās ūdens virsū, lai ievilktu elpu, un atkal ienira. Olsens skadri vēroja nirējus. Par spīti agrajai stundai, bija jau karsts. «Kāpēc arī es nevarētu atsvaidzināties un ienirt pāris reižu?» Olsens nodomāja, aši izģērbās un ielēca ūdenī. Olsens agrāk nekad nebija niris, bet tagad viņam tas iepatikās, un viņš pārliecinājās, ka var uzturēties zem ūdens ilgāk par caurmēra indiāni. Olsens pievienojās pērļu meklētājiem, un šī jaunā nodarbošanās viņu ātri savaldzināja.

Ieniris trešo reizi, viņš pamanīja, ka divi indiāņi, kuri uz ceļiem nometušies, rakņājās smiltīs, uzlēca kā­jās un iznira tik strauji, it kā viņus vajātu haizivs vai zāģazivs. Olsens atskatījās. Pie viņa peldēja šurp dīvaina būtne, puscilvēks, pusvarde, ar sudrabotām zvī­ņām, milzīgām, izvalbītām acīm un vardes ķepām. Šī būtne airējās kā varde un ar spēcīgiem vēzieniem trau­cās uz priekšu.

Iekams Olsens paspēja uzslieties stāvus, briesmonis jau bija klāt un satvēra viņa roku ar savu vardes ķepu. Nobiedētais Olsens tomēr pamanīja, ka šai būtnei ir skaista cilvēka seja, kuru bojāja tikai izvalbītās, spo­žās acis. Dīvainais radījums, aizmirsis, ka atrodas zem ūdens, sāka kaut ko runāt. Olsens nevarēja sadzirdēt vārdus. Viņš redzēja tikai lūpas kustamies. Nezināmā būtne stingri turēja abām ķetnām Olsena roku. Olsens ar spēcīgu kāju kustību atgrūdās no dibena un ātri pa­cēlās virs ūdens, airēdamies ar brīvo roku. Briesmonis vilkās līdzi, nelaizdams viņu vaļā. Uzpeldējis pie bar- kasa, Olsens pārmeta kāju pār bortu, pieķērās pie tā un atsvieda šo puscilvēku ar vardes ķetnām tā, ka tas plunkšķot iekrita ūdenī. Barkasā sēdošie indiāņi ielēca jūrā un steigšus peldēja uz krastu.

Bet Ihtiandrs atkal tuvojās barkasam un uzrunāja Olscnu spāniski:

—   Paklau, Olsen, man jārunā ar jums par Gutiēri.

Šie vārdi pārsteidza Olsenu ne mazāk kā sastapša­nās ūdenī. Olsens bija drosmīgs vīrs, kam galva uz pleciem. Ja nezināmā būtne pazīst viņu un Gutiēri, tad skaidrs, ka tas ir cilvēks.

—   Klausos, — Olsens atbildēja.

Ihtiandrs uzrāpās uz barkasa un atsēdās priekšgalā, savilcis kājas un sakrustojis rokas uz krūtīm.

«Brilles!» noprata Olsens, vērīgi aplūkodams svešā spīdošās, izvalbītās acis.

—   Mani sauc Ihtiandrs. Reiz es jums uznesu pērļu virkni no jūras dibena.

—   Bet tad jums bija cilvēka acis un rokas.

Ihtiandrs pasmaidīja un papurināja savas vardes

ķetnas.

—   Novelkamas, — viņš īsi paskaidroja.

—   Es jau tā domāju.

Indiāņi ziņkāri vēroja no krasta klintīm šo sarunu, kaut nevarēja dzirdēt vārdus.

—   Vai jūs mīlat Gutiēri? — pēc brītiņa jautāja Ih­tiandrs.

—   Jā, es viņu mīlu, — Olsens vienkārši atbildēja.

Ihtiandrs smagi nopūtās.

—   Un viņa jūs arī mīl?

—   Jā, viņa mani mīl. \

—   Bet viņa taču mīl mani!

—   Tā ir viņas darīšana, — Olsens paraustīja plecus.

—   Kā viņas darīšana? Viņa taču ir jūsu līgava!

Olsena sejā parādījās pārsteigums, taču viņš jopro­jām mierīgi atbildēja:

—   Nē, viņa nav mana līgava.

—   Jūs melojat! — Ihtiandrs aizsvilās. — Es pats dzirdēju melnīgsnējo vīru uz zirga runājam, ka viņa ir līgava.

—   Mana?

Ihtiandrs apjuka. Nē, melnīgsnējais vīrs nebija sa­cījis, ka Gutiēre ir Olsena līgava. Bet jauna meitene taču nevar būt šā vecā un neglītā melnīgsnējā vīra lī­gava? Vai tad tā arī notiek? Droši vien melnīgsnējais ir viņas radinieks… Ihtiandrs nolēma sākt iztauju no citas puses.

—   Ko jūs te darījāt? Meklējāt pērles?

—   Atzīstos, ka jūsu jautājumi man nepatīk, — Ol­sens nīgri noteica. — Un, ja es nezinātu par jums šo to no Gutiēres, tad izmestu jūs no barkasa un ar to mūsu saruna beigtos. Neķeriet pēc sava naža. Es varu sadau­zīt jums galvu ar airi, iekams jūs tiksiet kājās. Bet es neatrodu iemeslu slēpt jums, ka patiešām meklēju šeit peries.

—   Lielo pērli, ko es iemetu šeit jūrā? Vai Gutiēre stāstīja jums par to?

Olsens palocīja galvu.

Ihtiandrs triumfēja.

—   Redziet nu! Es taču sacīju viņai, ka jūs neat­teiksieties no šīs pērles. Es viņai ieteicu pieņemt pēri; un atdot to jums. Viņa nepiekrita, un nu jums pašam tā jāmeklē.

—   Jā, tāpēc, ka tagad tā nepieder jums, bet okeā­nam. Un, ja es to atradīšu, tad nevienam nebūs par to jāpateicas.

—   Jūs tā mīlat pērles?

—   Es neesmu sieviete, lai milētu niekus, — Olsens atcirta.

—   Bet pērles var… kā tas bija? … ak jā, pārdot! — Ihtiandrs atcerējās vajadzīgo vārdu. — Pārdot un dabūt daudz naudas.

Olsens atkal piekrītoši pamāja ar galvu.

—   Tātad jūs mīlat naudu?

—   Kas jums īstenībā no manis vajadzīgs? — Ol­sens jau sāka sirdīties.

—   Man jāzina, kāpēc Gutiēre dāvina jums pērles. Jūs taču gribējāt viņu precēt?

—   Nē, es nedomāju precēt Gutiēri, — Olsens atbil­dēja. — Un, ja arī būtu par to domājis, tad tagad jau par vēlu. Gutiēre ir cita sieva.

Ihtiandrs nobālēja un pieķērās pie Olsena rokas.

—   Vai patiešām tā melnīgsnējā vīra? — viņš sabi­jies iesaucās.