Cilvēks- amfībija

—   Tad mums jāsteidzas. Gaidiet ciemiņus. Es sa­meklēju uzticamus cilvēkus. Tu mums atvērsi durvis, Kristo, ar pārējo es pats tikšu galā. Es pateikšu Bal- tazaram, kad viss būs sagatavots. — Un, pagriezies uz Baltazara pusi, viņš piebilda: — Ar tevi es parunašu rit. Tikai atceries, ka tā būs mūsu pēdējā saruna.

Brāļi klusēdami palocījās. Kad Zurita uzgrieza vi­ņiem muguru, laipnie smaidi nozuda no indiāņu sejām. Baltazars klusu izgrūda lāstu. Kristo, šķitās, kaut ko apsvēra.

Veikalā Zurita kaut ko klusu sacīja Gutiērei.

—   Nē! — brāļi izdzirdēja meitenes noteikto atbildi. Baltazars sagrauzts nošūpoja galvu.

—   Kristo! — Zurita sauca. — Nāc man līdzi, tu man šodien būsi vajadzīgs.

NEPATĪKAMA S A S T A P S A N Ā S

Ihtiandrs jutās ļoti slikti. Brūce kaklā sāpēja. Jau­neklim saceļas temperatūra. Viņam bija grūti elpot gaisā.

No rīta, par spīti nevarībai, viņš devās uz klinti pie­krastē, lai sastaptos ar Gutiēri. Viņa ieradās pēcpus­dienā. Bija neciešams karstums. No sakaitētā gaisa, no smalkajiem, baltajiem putekļiem Ihtiandram sāka trūkt elpas. Viņš gribēja palikt pludmalē, bet Gutiēre steidzās, viņai vajadzēja atgriezties pilsētā.

—   Tēvs aiziet darīšanas, un man jāpaliek veikalā.

—   Tad es jūs pavadīšu, — jauneklis sacīja, un viņi sāka soļot pa nolaideno, putekļaino ceļu uz pilsētu.

Viņiem pretim, nokāris galvu, nāca Olsens. Viņš iz­skatījās noraizējies un pagāja garām, nepamanījis Gu­tiēri. Meitene uzrunāja viņu.

—   Man viņam jāpasaka tikai pāris vārdu, — Gutiēre teica Ihtiandram un pagriezās atpakaļ pie Olsena. Viņi aši apmainījās ar dažiem vārdiem. Šķita, ka meitene cenšas Olsenu pierunāt.

Ihtiandrs gāja viņiem dažus soļus nopakaļ.

—   Labi, šovakar, pēc pusnakts, — viņš sadzirdēja Olsena balsi. Milzis paspieda meitenei roku, pameta ar galvu un turpināja savu ceļu.

Kad Gutiēre pienāca pie Ihtiandra, jauneklim svila vaigi un ausis. Viņš gribēja beidzot aprunāties ar Gu- tiēri par Olsenu, bet nezināja, kā izteikt savas do­mas.

—   Es nevaru … — viņš iesāka, cīnīdamies ar elpas trūkumu. — Man jāzina … Olsens. .. jūs kaut ko slēp­jat no manis. Jums jāsatiekas ar viņu nakti. Vai jūs mī­lat viņu?

Gutiēre saņēma Ihtiandru aiz rokas, laipni paskatī­jās uz jaunekli un smaidot vaicāja:

—   Vai jūs man ticat?

—   Es ticu… zināt, es jūs mīlu, — tagad Ihtiandrs zināja šo vārdu, — bet es .. . man tik grūti. ..

Tā bija taisnība. Ihtiandrs cieta aiz neziņas, bet šo­brīd viņš vēl juta sānos asas, griezīgas sāpes. Viņam trūka gaisa. Sārtums nozuda no vaigiem, seja kļuva bāla.

—   Jūs esat gluži slims, — meitene uztraukta pār­trauca. — Nomierinieties, es jūs lūdzu, manu mīļo zēn! Es negribēju atklāt jums visu, bet tagad pateikšu, lai jums būtu miers. Klausieties.

Kāds jātnieks paauļoja viņiem garām, bet, uzmetis skatienu Gutiērei, krasi apsvieda zirgu un piejāja pie jauniešiem. Ihtiandrs ieraudzīja melnīgsnēju pusmūža vīru ar kuplām, uzbužinātām ūsām un nelielu bārdiņu.

Kaut kur un kaut kad Ihtiandrs bija redzējis šo cil­vēku. Pilsētā? Nē. Ak tā, toreiz pludmalē.

Jātnieks uzplīkšķināja ar pātadziņu pa zābaka stulmu, aizdomu pilns naidīgi uzlūkoja Ihtiandru un sa­sveicinājās ar Gutiēri.

Satvēris meitenes roku, viņš negaidot noskūpstīja to un iesmējās.

—   Pieķēru! — Atlaidis sapīkušās Gutiēres roku, viņš zobgalīgi un reizē ērcīgi turpināja: — Kur tas redzēts, ka līgavas kāzu priekšvakarā pastaigājas ar jauniem cilvēkiem?

Gutiēre noskaitās, bet jātnieks neļāva viņai izrunāt ne vārda.

—   Tēvs jau sen jūs gaida. Es būšu veikalā pēc stundas.

Ihtiandrs vairs nedzirdēja pēdējos vārdus. Viņš pēkšņi juta, ka acis satumst, rīklē kaut kas iespiežas, elpa apstājas. Viņš nevarēja ilgāk palikt uz sauszemes.

—   Tad jūs… tomēr… piekrāpāt mani, — viņš iz­runāja nozilējušām lūpām. Viņam gribējās runāt, izteikt visu pārestību vai uzzināt visu, taču sāpes sānos kļuva neciešamas, un viņš gandrīz zaudēja samaņu. Beidzot Ihtiandrs straujā lēcienā pieskrēja pie krasta un ielēca jūrā no kraujās klints.

Gutiēre iekliedzās un sagrīļojās. Tad viņa metās pie Pedro Zuritas.

—     Ātrāk … Glābiet viņu!

Bet Zurita nekustējās.

—   Manās parašās nav liegt ļaudīm slīcināties, ja viņi to grib, — viņš noteica.

Gutiēre skrēja uz krastu, lai lēktu ūdenī. Zurita iespieda zirgam piešus sānos, panāca meiteni, satvēra aiz pleciem, uzsēdināja zirgā un aizauļoja pa ceļu.

—   Manās parašās nav traucēt citus, ja tie netraucē mani. Tā bus labāk. Atjēdzieties taču, Gutiēre!

Taču Gutiēre neatbildēja. Viņa bija bez samaņas. Tikai pie tēva veikala viņa atjēdzās.

—   Kas bija šis jaunais cilvēks? — jautāja Pedro.

Gutiēre, paskatīdamās uz Zuritu ar neslēptu naidu,

noteica:

—   Laidiet mani zemē.

Zurita sarauca pieri. «Muļķības,» viņš nodomāja. «Viņas romāna varonis ielēca jūrā. Jo labāk.» Un, pa­griezies uz veikala pusi, Zurita uzsauca:

—   Tēv! Baltazar! Ehei!

Baltazars izskrēja laukā.