Cilvēks- amfībija

Matroži no kuģa borta izbrīnā vēroja neredzēto skatu. Pagāja viena minūte pēc otras, bet jūras dibenā nolaistais cilvēks ir nemaz nedomāja celties augšup. Sākumā vēl virspusē bija redzami ūdens burbulīši, bet tie drīz vien nozuda.

—    Lai mani aprij haizivs, ja viņam plaušās palikusi kaut kripatiņa gaisa. Redzams, viņš jūtas kā zivs ūdenī, — pārsteigts runāja vecs nirējs, ieskatīdamies dzīlē. Tur bija skaidri redzams jauneklis, kurš rāpoja pa smilti.

—   Varbūt tas ir pats «jūras velns», — klusu ieteicās kāds matrozis.

— Sā vai tā, bet kapteinis Zurita iedzīvojies vērtīgā mantā, — atsaucās stūrmanis. — Viens tāds nirējs at­sver duci vīru.

Saule jau stāvēja dienvidos, kad Ihtiandrs paraustīja ķēdi, lai viņu velk augšā. Viņa maiss bija pilns ar pērlenēm. To vajadzēja iztukšot, lai varētu turpināt zveju.

Matroži ātri uzcēla uz klāja neparasto pērļu zvej­nieku. Visiem gribējās drīzāk uzzināt, kāds ir loms.

Parasti pērleņu vākus atstāj vairākas dienas saulē, lai moluski sāktu trūdēt, tad vieglāk izņemt pērles, taču šoreiz matrožu un paša Zuritas nepacietība bija pā­rāk liela. Visi sāka vērt vaļā pērlenes ar nažiem.

Kad matroži beidza darbu, visi sāka skaļi čalot. Uz klāja valdīja neparasts uzbudinājums. Varbūt Ihtian­dram bija laimējies atrast labu vietu, jo tas, ko viņš bija ieguvis pirmajā reizē, pārsniedza visas cerības. Starp pērlēm vairāki desmiti bija ļoti smagas, ar skaistu formu un maigās krāsās. Jau pirmais loms atnesa Zuri­tam veselu bagātību. Par vienu prāvu pērli varēja no­pirkt jaunu, skaistu šoneri. Zurita bija ceļā uz miljo­niem. Viņa sapņi bija piepildījušies.

Zurita redzēja, cik alkatīgi matroži skatās uz pērlēm. Tas viņam nepatika. Viņš pasteidzās sabērt pērles savā salmenīcā un sacīja:

—   Laiks brokastot. Tu, Ihtiandr, esi varens pērļu zvejnieks. Man ir viena brīva kajīte. Es tevi novietošu tur. Tur tev nebūs smacīgi. Un es pasūtīšu lielu cinka vannu, kaut gan varbūt tā tev nemaz nebūs vajadzīga, jo tu ik dienas nirsi jūrā. Protams, piesiets ķēdē, bet ko lai dara! Citādi tu aizpeldēsi pie saviem krabjiem un neatgriezīsies.

Ihtiandram negribējās runāt ar Zuritu, taču, ja jau viņš bija kļuvis par šā mantkārā vīra gūstekni, tad vajadzēja padomāt par ciešamiem apstākļiem.

—   Vanna ir labāka par smirdošu mucu, — viņš sa­cīja Zuritam, — bet jums vajadzēs bieži mainīt ūdeni, lai es nenosmoku.

—   Cik bieži?

—   Ik pēc pusstundas. Vēl labāk, ja visu laiku būtu tekošs ūdens.

—   Ehē, kā redzu, tev jau sekste gaisā! Tevi uzlielīja, un tu jau sāc uzstādīt prasības un niķoties.

—   Tie nav niķi, — jauneklis apvainojās. — Man … saprotiet taču, ja jūs ieliksiet lielu zivi spainī, tā ātri vien nobeigsies. Zivs elpo skābekli, kas atrodas ūdenī, bet es … es esmu ļoti liela zivs, — Ihtiandrs ar smaidu paskaidroja.

—   Par skābekli es neko nezinu, bet, ka zivis beidzas nost, ja tām nemaina ūdeni, to es labi zinu. Tev laikam būs taisnība. Bet, ja pieliktu vīrus, lai tie ar sūkņiem visu laiku pievada ūdeni tavā vannā, tad tas maksās pārāk dārgi, dārgāk nekā tavas pērles. Tā tu mani izputināsit

Ihtiandrs nezināja pērļu vērtību, nezināja arī to, ka Zurita maksā nirējiem un matrožiem grašus. Jauneklis noticēja Zuritas vārdiem un izsaucās:

—   Ja jums nav izdevīgi mani turēt, laidiet mani jūrā! — Un Ihtiandrs ar ilgām paskatījās uz okeānu.

—   Esi gan tu gudrinieks! — Zurita skaļi iesmējās.

—    Lūdzu, lūdzu! Es labprātīgi nesīšu šurp pērles. Es jau sen esmu savācis tādu kaudzi, — un Ihtiandrs parādīja ar roku no borta malas līdz ceļiem, — līdzenas, gludas, visas vienādas, katra pupas grauda lielumā. Es visu atdošu jums, tikai palaidiet mani brīvu.

Zuritam aizrāvās elpa.

—   Melo! — viņš noteica, pūlēdamies izlikties mierīgs.

—    Es nekad nevienam neesmu melojis, — Ihtiandrs saskaitās.

—   Kur tad atrodas tava bagātība? — Zurita jautāja, vairs neslēpdams uztraukumu.

—   Zemūdens alā. Neviens, izņemot Līdingu, nezina, kur tā ir.

—   Līdings? Kas tas ir?

—   Mans delfīns.

—   Ak tā! «Patiešām kāds murgs,» Zurita domāja. «Ja tas tiesa — un jādomā, ka viņš nemelo, — tad tas pārspēj visas manas cerības. Es būšu neaptverami ba­gāts. Rotšildi un Rokfelleri būs ubagi, salīdzinot ar mani. Bet jauneklim, liekas, var ticēt. Diezin vai patie­šām nevajadzētu palaist viņu jūrā pret goda vārdu?»

Taču Zurita bija veikalnieks. Viņš nebija paradis ti­cēt kādam uz vārda. Viņš sāka apsvērt, kā labāk tikt klāt pie Ihtiandra bagātībām. Ja Ihtiandru lūgs Gutiēre, tad viņš noteikti neatsacīsies.

—    Iespējams, ka es tevi atbrīvoju, — Zurita sacīja, — bet vēl kādu laiku tev vajadzēs palikt pie manis. Jā.

Man ir savi iemesli tā rīkoties. Es domāju, tu pats neno­žēlosi, ja vēl pakavēsies šeit. Un, kamēr tu esi mans viesis, kaut arī pret savu gribu, es parūpēšos, lai tev butu ērtāk. Varbūt vannas vietā, kura izmaksās pārāk dārgi, es tevi novietošu režģotā dzelzs krātiņā. Krātiņš tevi pasargās no haizivīm, un tanī mēs tevi ielaidī­sim jūrā.

—   Jā, bet man nepieciešams uzturēties arī gaisā.