Cilvēks- amfībija

Zurita noskrēja pa trapu savā kajītē, steigšus izņčhna maisiņu ar pērlēm, aizbāza aiz krekla, paķēra siksnas un Iaķatiņu. Jau nākamajā mirklī viņš atvēra Gutiēres kajītes durvis, pacēla sievu uz rokām un iznesa uz klāja.

—   Ihtiandrs nav gluži vesels. Jūs viņu atradīsiet kajītē, — Zurita ātrumā pateica, neizlaizdams Gutiēri no rokām. Viņš pieskrēja pie borta, iesēdināja Gutiēri laivā, nolaida to ūdenī un ielēca tanī pats. Tagad zem­ūdene nevarēja viņus vajāt: tuvāk krastam bija pārāk sekls. Bet Gutiēre jau bija pamanījusi Baltazaru uz zemūdenes klāja.

—   Tēv, glāb Ihtiandru! Viņš ir… — Bet viņa ne­spēja pabeigt. Zurita aizbāza viņai muti ar lakatiņu un steidzās sasiet rokas ar siksnu.

—   Laidiet vaļā sievieti! — Salvators uzsauca, re­dzēdams šo izrēķināšanos.

—   Sī sieviete ir mana sieva, un nevienam nav tiesību iejaukties manās darīšanās! — Zurita atsaucās par at­bildi, spēcigi irdamies tālāk.

—   Nevienam nav tiesību tā izturēties pret sievieti! — Salvators sadusmots sauca. — Apstājieties, vai es šaušu!

Taču Zurita airēja joprojām.

Salvators izšāva. Lode atsitās pret laivas malu.

Zurita pacēla Gutiēri uz rokām un, aizsargādamies ar viņas augumu, ņirgājās:

—   Turpiniet vien!

Gutiēre raustījās viņa rokās.

—   Neiedomājams nelietis, — Salvators noteica, no­laizdams ieroci.

Baltazars metās no zemūdens tiltiņa ūdenī un mēģi­nāja panākt laivu, bet Zurita jau bija krasta tuvumā. Viņš airēja, cik jaudas, un drīz vien vilnis izmeta laivu smilšainajā krastā. Pedro paķēra Gutiēri uz rokām un nozuda aiz piekrastes akmeņiem.

Redzēdams, ka Zuritu nepanāks, Baltazars peldēja atpakaļ uz šoneri un uzrāpās pa enkura ķēdi uz klāja. Viņš nokāpa pa trapu un sāka visur meklēt Ihtiandru. Baltazars apstaigāja visu kuģi līdz pat tilpnei. Uz šo­nera nebija nevienas dzīves dvēseles.

—   Ihtiandra nav uz šonera! — Baltazars uzsauca Salvatoram.

—   Bet viņš ir dzīvs un kaut kur tuvumā! Gutiēre teica: «Ihtiandrs ir…» Ja šis nelietis nebūtu aizbāzis viņai muti, mēs zinātu, kur Ihtiandru meklēt, — Kristo aizrādīja.

Aplūkojot jūras līmeni, Kristo pamanīja, ka no ūdens rēgojas ārā mastu gali. Droši vien te nesen nogrimis kāds kuģis. Vai tikai Ihtiandrs neatrodas uz šā kuģa?

—   Varbūt Zurita sūtījis Ihtiandru meklēt nogri­mušā kuģa mantas? — Kristo prātoja.

Baltazars pacēla ķēdi ar stīpu galā, kas gulēja uz klāja.

—   Acīm redzot Zurita laidis Ihtiandru jūrā, piesietu šai ķēdē. Bez ķēdes Ihtiandrs būtu aizbēdzis. Nē, viņš nevar atrasties nogrimušajā kuģī.

—   Jā, — domīgi noteica Salvators. — Zuritu mēs uzvarējām, bet Ihtiandru neesam atraduši.

NOGRIMUSAIS KUĢIS

Zuritas vajātāji nezināja par notikumiem, kas torīt bija norisinājušies uz «Medūzas» klāja.

Matroži visu nakti apspriedās un uz rīta pusi pie­ņēma lēmumu: pirmajā izdevīgajā gadījumā uzbrukt Zuritam, nogalināt viņu, pārņemt savā varā Ihtiandru un šoneri.

Agri no rīta Zurita stāvēja uz kapteiņa tiltiņa. Vējš bija norimis, un «Medūza» lēni virzījās uz priekšu, ne vairāk par trim mezgliem stundā. Zurita vēroja kādu punktu apvārsnī. Tālskatī viņš saskatīja nogrimuša kuģa radiomastus. Drīz vien viņš pamanīja peldam glābšanas riņķi. Viņš deva rīkojumu nolaist laivu un izzvejot glābšanas riņķi.

Kad to pacēla, Zurita izlasīja uzrakstu «Mafalda».

««Mafalda» nogrimusi?» Zurita brīnījās. Viņš labi zināja šo lielo amerikaņu pasta un pasažieru kuģi. Uz tāda tvaikoņa jābūt ne mazumam vērtīgu mantu. Ja nu Ihtiandrs atnestu no nogrimušā tvaikoņa šīs mantas?

Bet vai ķēdes garums būs pietiekams? Diezin … Un, ja palaidis Ihtiandru bez ķēdes, viņš neatgriezīsies…

Zurita iegrima domās. Viņā cīnījās alkatība un bai­les pazaudēt Ihtiandru.

«Medūza» lēni tuvojās mastiem, kas rēgojas virs ūdens.

Matroži drūzmējās pie borta. Vējš bija pilnīgi pār­stājis. «Medūza» apstājās.

—   Es kādreiz braucu uz «Mafaldas», — ierunājas kāds matrozis. — Liels, labs tvaikonis. Vesela pilsēta. Un pasažieri — bagāti amerikāņi.

««Mafalda» droši vien nogrimusi, nepaspēdama pa radio paziņot par savu bojā eju,» prātoja Zurita. «Var­būt radiostacija bija sabojāta. Citādi no visām apkār­tnes ostām būtu saskrējuši ātrbraucēji kuteri, gliseri, un jahtas ar valdības pārstāvjiem, korespondentiem, foto­grāfiem, kinooperatoriem, žurnālistiem un ūdenslīdē­jiem. Kavēties nedrīkst. Vajadzēs riskēt un palaist Ih­tiandru bez ķēdes. Citas izejas nav. Bet kā lai piespiež viņu atgriezties? Un, ja vispār riskēt, vai tad nebūtu pa­reizāk sūtīt Ihtiandru pēc izpirkšanas maksas — pērļu krājuma? Bet vai tas ir tik vērtīgs? Vai Ihtiandrs ne­pārspīlē?»

Nē, vispirms jāiegūst tās mantas, kas atrodas uz «Mafaldas». Pērles nekur nepazudīs, tās bez Ihtiandra neviens cits neatradīs, ja vien pats Ihtiandrs paliek Zu- ritas varā. Bet pēc dažām dienām, iespējams, pat pēc dažām stundām «Mafaldas» dārgumi jau būs nepie­ejami.

Tāpēc Zurita nolēma, ka vispirms jāsāk ar «Ma- faldu». Viņš lika izmest enkuru. Tad nogāja kajītē, uz­rakstīja kādu zīmīti un ar papīra lapiņu rokā iegāja Ihtiandra kajītē.

—   Vai tu proti lasīt, Ihtiandr? Gutiēre atsūtīja tev vēstuli.