Cilvēks- amfībija

Viņš nodomāja, ka droši vien daudzi pasažieri būs izglābušies laivās. Taču, nolaidies vēl zemāk, uz klāja, kur atradās trešās klases pasažieri, jauneklis ieraudzīja šausmīgu ainu: šais kajītēs bija palikuši vīrieši, sievie­tes un bērni. Te bija balto, ķīniešu, nēģeru un in­diāņu līķi.

Tvaikoņa komanda vispirms bija centusies glābt ba­gātos pirmās klases pasažierus, pametot pārējos lik­teņa varā. Vairākās kajītēs Ihtiandrs netika iekšā, jo durvis bija līķu aizsprostotas. Panikā cilvēki bija spie­dušies cits citam virsū, grūstījušies pie izejas, traucē­dami cits citu un noslēgdami pēdējo ce|u uz glābiņu.

Garajā gaitenī lēni līgojās cilvēki. Ūdens plūda iekšā pa va|ējiem iluminatoriem un šūpoja uztūkušos līķus. Ihtiandram kļuva baigi, un viņš pasteidzās tikt ārā no šīs zemūdens kapsētas.

«Vai patiešām Gutiēre nezināja, uz kurieni mani sūta?» Ihtiandrs prātoja. Vai viņa varēja likt Ihtian­dram iztaustīt slīkoņu kabatas un atdarīt čemodānus? Nē, to viņa nevarēja! Acīm redzot viņš atkal iekļuvis Zuritas lamatās. Jāizpeld ārā, tā Ihtiandrs nolēma, jā­pieprasa, lai Gutiēre iznāk uz klāja un pati apstiprina savu lūgumu!

Jauneklis kā zivs slīdēja pa bezgalīgajām pārejām no viena klāja uz otru un ātri uzpeldēja virs ūdens līmeņa.

Viņš strauji tuvojās «Medūzai».

—   Zurita! — viņš sauca. — Gutiēre!

Neviens neatbildēja. Mēmā «Medūza» šūpojas viļņos.

«Kur viņi visi palikuši?» —jauneklis prātoja. «Ko Zu­rita atkal būs izdomājis?» Ihtiandrs piesardzīgi piepel­dēja pie šonera un uzrāpās uz klāja.

—   Gutiēre! — viņš sauca vēlreiz.

—   Mēs esam šeit! — jauneklis izdzirdēja Zuritas balsi, kas tikko sadzirdama skanēja no krasta. Ihtiandrs atskatījās un ieraudzīja Zuritu, kurš piesardzīgi glūnēja no piekrastes krūmiem.

—   Gutiēre ir slima! Peldi šurp, Ihtiandr! — sauca Zurita.

Gutiēre slima! Viņš tūliņ ieraudzīs Gutiēri! Ihtiandrs ielēca ūdenī un steigšus īrās uz krastu.

Jauneklis jau brida ārā no ūdens, kad izdzirdēja ap­slāpētu Gutiēres balsi:

—   Zurita melo! Glābies, Ihtiandr!

Jauneklis ātri apsviedās un ienira. Kad viņš jau atra­dās tālu no krasta, tad pacēlās virs ūdens un atskatījās: krastā pavīdēja kaut kas balts. Varbūt Gutiēre apsveica viņu ar izglābšanos? Vai viņi kādreiz vēl redzēsies?

Ihtiandrs straujiem vēzieniem peldēja klajā jūrā. Tā­lumā bija redzams neliels kuģis. Putu ielenkumā tas traucās uz dienvidiem, ar smailo priekšgalu dzīdams viļņos vagu.

«Tālāk no cilvēkiem,» nodomāja Ihtiandrs un, dziļi ieniris, pazuda zem ūdens.

Trešā daļa JAUNRADIES TĒVS

Baltazars pēc neveiksmīgā zemūdens brauciena bija visdrūmākajā noskaņojumā. Ihtiandru nebija atraduši, Zurita ar Gutiēri bija kaut kur nozuduši.

—   Nolādētie baltie! — sirdījās vecais, sēdēdams vei­kalā. — Viņi padzinuši mūs no mūsu zemes un padarī­juši par vergiem. Viņi kropļo mūsu bērnus un laupa mūsu meitas. Viņi grib iznīdēt mūs no zemes virsas.

—   Sveiks, brāl! — Baltazars izdzirdēja Kristo balsi. — Jaunas ziņas! Priecīgas ziņas! Ihtiandrs atradies!

—   Ko? — Baltazars uzlēca kājās. — Stāsti ātrāk!

—   Teikšu, tikai nepārtrauc, lai nepiemirstu, kas sa­kāms. Ihtiandrs atradies. Es toreiz pareizi pateicu: viņš bijis uz nogrimušā kuģa. Mēs aizbraucām tālāk, bet viņš izpeldēja un devās uz mājām.

—   Kur viņš ir? Pie Salvatora?

—   Jā, pie Salvatora.

—   Es iešu pie viņa, pie Salvatora, un prasīšu, lai atdod manu dēlu.

—   Neatdos! — Kristo attrauca. — Salvators aiz­liedza Ihtiandram peldēt okeānā. Dažreiz es viņu pa­slepšus izlaižu pats…

—   Atdos! Ja neatdos, es Salvatoru nositīšu. Iesim tūliņ!

Kristo izbijies atvecinajas abam rokam:

—   Pagaidi vismaz līdz rītam. Es ar mokām izlū­dzos Salvatoram, lai ļauj apciemot «mazmeitu». Salva- loram radušās aizdomas. Tā skatās acīs, ka ar nazi dur­dams. Es tevi lūdzu, pagaidi līdz rītam.

—   Labi. Es aiziešu pie Salvatora rīt. Tagad iešu uz līci. Varbūt kaut iztālēm redzēšu jūrā savu dēlu.

Visu nakti Baltazars nosēdēja līcī uz klints, neno- laizdams acu no viļņiem. Jūra bangoja. Saltais dienvidu vējš uzlidoja brāzmām, raudams putas no viļņu galiem un izsvaidīdams tās pa piekrastes klintīm. Krastā granda paisums. Mēness, nirdams strauji trenktajos mākoņos, te apspīdēja viļņus, te noslēpās. Lai kā Bal­tazars pūlējās, viņš neko nevarēja saskatīt putojošajā okeānā. Jau svīda ausma, bet Baltazars joprojām sē­dēja nekustēdamies uz piekrastes klints. Okeāns kļuva gaišāks, bet tikpat tukšs un bez dzīvas radības.

Pēkšņi Baltazars sarāvās. Viņa skadrās acis pama­nīja kādu tumšu priekšmetu, kas šūpojās viļņos. Cil­vēks! Varbūt slīkonis! Nē, tas mierīgi guļ uz muguras, aizlicis rokas aiz galvas. Vai patiešām viņš?

Baltazars nebija kļūdījies. Tas bija Ihtiandrs.

Baltazars piecēlās un, piespiedis delnas pie krūtīm, sauca:

—   Ihtiandr! Mans dēls! — Un vecais, pacēlis rokas, metās jūrā.

Nolēcis no klints, viņš ienira dziļi, bet uzpeldēdams neviena neredzēja virs ūdens. Izmisīgi cīnīdamies ar viļ­ņiem, Baltazars ienira vēlreiz, taču milzīgs vilnis pa­ķēra viņu, apsvieda, izmeta krastā un atplūda atpakaļ, dobji dunot.