Cilvēks- amfībija

—   Nauda vajadzīga visiem, it īpaši tiem, kam gai­dāms ģimenes pieaugums, kā tas būs tev, — Larra pa­mācoši paskaidroja un, viltīgi piemiedzis acis, turpi­nāja:— Pats vērtīgākais un drošākais ir tas, ka mums iz­devies uzzināt, ar kādiem mēģinājumiem un operācijām Salvators nodarbojas. Te var parakt zem viņa tādu mīnu, ka no šī zelta maisa birs ārā pezetas kā nobrie­duši apelsini kārtīgā vētrā.

Baltazars tikko pieskārās Larras ielietajam vīnam un atkārtoja:

—   Es gribu saņemt savu dēlu. Tev jāuzraksta iesnie­gums tiesai.

—   Nē, nē, nē! Nekādā gadījumā! — Larra iesaucās gandrīz vai nobijies. — Ja mēs sāksim ar to, tad varam visu pasākumu sabojāt. Tas jāpataupa uz beigām.

—   Ko tad tu ieteiksi? — Baltazars jautāja.

—   Pirmkārt, — Larra nolieca resno pirkstu, — mēs nosūtīsim Salvatoram visai smalkā tonī uzrakstītu vēs­tuli. Mēs paziņosim, ka mums zināmas visas viņa neli­kumīgās operācijas un mēģinājumi. Un, ja viņš grib, lai šo lietu nedara zināmu atklātībai, tad lai samaksā mums apaļu summiņu. Simts tūkstošu. Jā, simts tūk­stošu — tas ir pats mazākais. — Larra uzmeta Balta- ' zaram jautājošu skatienu.

Tas rauca pieri un klusēja.

—    Otrkārt, — Larra turpināja, — līdzko mēs sa­ņemsim minēto summu — un mēs to noteikti saņem­sim, — tā nosūtīsim profesoram Salvatoram otru, vēl smalkākā tonī uzrakstītu vēstuli. Mēs paziņosim viņam, ka atradies Ihtiandra īstais tēvs un ka mūsu rīcībā ir neapstrīdami pierādījumi. Mēs rakstīsim, ka tēvs vēlas saņemt dēlu un nebaidās no tiesas prāvas, kurā var at­klāties, kā Salvators sakropļojis Ihtiandru. Ja Salvators gribētu iztikt bez tiesas ceļa un atstāt zēnu sev, tad viņam jāsamaksā mūsu norādītām personām norādītā vietā un laikā viens miljons dolāru.

Baltazars vairs neklausījās. Viņš paķēra pudeli un gribēja laist Larram pa galvu. Larra vēl nekad nebija redzējis indiāni tik stipri sadusmotu.

—   Nedusmojies. Rimsties, es taču tikai pajokoju. Liec nost pudeli! — Larra lūdzās, aizsargādams ar roku pliko pauri.

—   Tul… Tul… — brēca saniknotais Baltazars. — Tu man ieteic pārdot miesīgu dēlu, atteikties no Ih­tiandra? Vai tev nemaz nav sirds? Jeb vai tu neesi cil­vēks, bet skorpions, tarantuls? Vai tev nemaz nav pa­zīstamas tēva jūtas?

—   Piecas! Piecas! Piecas! — Larra savukārt noskai­ties brēca. — Piecas tēva jūtas! Man ir pieci dēli! Pieci dažāda izmēra velnēni! Piecas mutes! Zinu, saprotu, jūtu! Nekur jau tavējais nepaliks. Pieņemies tikai pacie­tībā un noklausies līdz galam.

Baltazars nomierinājās. Viņš nolika pudeli uz galda, nolaida galvu un paskatījās uz Larru.

—   Nu, runā!

—   Āre nu! Salvators samaksās mums miljonu. Tas būs tavam Ihtiandram pūra tiesai. Nu, arī man šis tas atkritis. Par manām pūlēm un autora tiesībām uz izgud­rojumu — kādi simts tūkstoši. Mēs jau abi sapratīsi­mies. Salvators miljonu samaksās, lieku galvu ķīlā! Un līdzko samaksās …

—   Tā iesūdzēsim viņu tiesā.

—   Vēl mazliet pacietības. Mēs pieprasīsim paša lie­lākā laikrakstu koncerna izdevējiem un redaktoriem samaksāt mums, nu, teiksim, divdesmit trīsdesmit tūk­stoši — noderēs sīkiem izdevumiem — par tiesībām iespiest vissensacionālākā nozieguma aprakstu. Varbūt mums atkritīs arī šis tas no slepenpolicijas slepena­jām summām. Sādā lietā taču policijas aģenti var tai­sīt karjeru. Kad izspiedīsim no Salvatora visu, ko vien var izspiest, tad manis pēc griezies tiesā, nāc klajā ar savām tēva jūtām, un lai pati Femida 1 palīdz tev pie­rādīt savas tiesības un slēgt savos tēva apkampienos karsti mīļoto dēlu.

Larra vienā paņēmienā izdzēra glāzi vīna, ar troksni uzmeta glāzi uz galda un triumfējoši paskatījās uz Bal- tazaru.

—   Nu, ko tu teiksi?

—   Es dzīvoju bez ēšanas, bez gulēšanas, bet tu ieteic vilkt visu vēl vairāk garumā, — Baltazars iesāka.

—   Bet kāpēc? Padomā taču — kāpēc? — Larra de­dzīgi pārtrauca. — Miljonu dēļ! Mil-jo-nu! Vai tev vairs nemaz nav saprašanas? Tu taču gluži labi iztiki div­desmit gadus bez Ihtiandra!

—   Iztiku. Bet tagad… Vārdu sakot, raksti sūdzību.

—   Viņam nudien nav visi pieci mājās! — Larra iesaucās. — Atjēdzies, attopies, nāc pie prāta, Baltazar! Saproti! Miljoni! Nauda! Zelts! Var nopirkt visu ko pa­saulē. Labāko tabaku, automobili, divdesmit šoneru, šo pašu pulkēriju …

—   Raksti sūdzību, vai es griezīšos pie cita, — Bal­tazars kategoriski noteica.

Larra saprata, ka nav vairs vērts runāt pretī. Viņš nogrozīja galvu, nopūtās, izņēma no 'apdilušā portfeļa papīru un izrāva no krūšu kabatas pildspalvu.

Pēc dažiem mirkļiem bija uzrakstīta sūdzība par Sal- vatoru, kurš nelikumīgi piesavinājies un sakropļojis Baltazara dēlu.

—   Pēdējo reizi es tev saku: apdomājies! — Larra brīdināja.

—   Dod šurp! — Baltazars pastiepa roku pēc sū­dzības.

—   Iesniedz galvenajam prokuroram, saproti? — Larra nosauca pakaļ klientam un norūca zem deguna: — Kaut tu pakluptu un pārlauztu kāju!

Iznācis no prokurora, Baltazars uz lielajām, baltajām kāpnēm sastapās ar Zuritu.

—   Ko tu te staigā? — Zurita jautāja, ar aizdomām uzlūkodams indiāni. — Vai tikai nebiji mani sūdzēt?