Cilvēks- amfībija

Salvators mierīgi ieņēma vietu uz apsūdzēto sola. Viņš izturējās ar tādu cieņu, ka nezinātājiem varētu lik­ties, ka viņš ir nevis apsūdzētais, bet tiesnesis. No aiz­stāvja viņš atteicās.

Simtiem kāru acu vērās viņā, bet maz bija tādu, kas varēja izturēt Salvatora ciešo skatienu.

Ihtiandrs modināja ne mazāku interesi, bet viņa ne­bija tiesas zālē. Pēdējās dienas viņš jutās slikti un gan­drīz visu laiku pavadīja ūdens tvertnē, slēpdamies no apnicīgajām ziņkārīgo acīm. Salvatora procesā Ihti­andrs bija tikai apsūdzības liecinieks — viens no lie­tišķiem pierādījumiem, kā izsacījās prokurors.

Prāvu par paša Ihtiandra apsūdzēšanu noziedzīgā rīcībā bija domāts sarīkot atsevišķi, pēc Salvatora procesa.

Prokuroram bija tā jādara tāpēc, ka bīskaps steidzi­nāja Salvatora lietu, bet pierādījumu savākšana pret Ihtiandru prasīja laiku. Prokurora aģenti rosīgi, bet piesardzīgi vervēja pulkērija «Palma» lieciniekus turp­mākajam procesam, kurā Ihtiandram bija jākļūst par apsūdzēto. Tomēr bīskaps nemitējās atgādināt proku­

roram, ka vislabākā izeja būtu, ja dievs pieņemtu ne­veiksminieku Ihtiandru. Tāda nāve būtu labākais pie­rādījums, ka cilvēka roka spējīga vienīgi sabojat to, ko dievs radījis.

Trīs māciti eksperti, universitātes profesori, nolasīja savus «slēdzienus. Ar lieiu uzmanību, cenzdamās nepa­laist garām neviena varda, tiesas auditorija klausījās zinātnieku domas.

—   Pēc tiesas pieprasījuma, — iesāka runu profesors Seins, tiesas galvenais eksperts, vīrs jau pusmūža ga­dos, — mēs apskatījam dzīvniekus un jaunekli Ihti­andru, kuriem profesors Salvators izdarījis operācijas savās laboratorijas. Mēs izpētījam viņa nelielās, bet prasmīgi iekārtotas laboratorijas un operāciju zāles. Profesors Salvators lietojis savās operācijās ne tikai pēdējos hirurģiskas tehnikas papildinājumu^kā elek­triskos nažus, dezinficējošos ultravioletos staras un tam­līdzīgi, bet arī tādus instrumentus#kas vēl hirurgiem nav pazīstami. Acīm redzot tie pagatavoti pēc viņa paša norādījumiem. Es negribu ilgi kavēties pie mēģināju­miem, ko profesors Salvators izdarījis ar dzīvniekiem. Sie mēģinājumi būtībā ir ieceres ziņā ārkārtīgi pārdro­šās un izpildījuma ziņā spožas operācijas: audu un ve­selu orgānu pārvietošana, divu dzīvnieku saaudzēšana vienā, divējādi elpojošu būtņu pārvēršana vienējadi el­pojošā, mātīšu pārvēršana tēviņos un otrādi, jaunas atjaunošanas metodes. Salvatora dārzos rnes atradām bērnus un pusaudžus vecumā no dažiem mēnešiem līdz četrpadsmit gadiem, kuri piederēja pie dažadam indiāņu ciltīm.

—   Kādā stāvoklī jūs atradāt bērnus? — jautāja pro­kurors.

—   Visi bērni veseli un mundri. Viņi draiskojas dārzā un rotaļājas. Daudzus no viņiem Salvators izglā­bis no nāves. Indiāņi ticēja viņam un veda šurp bērnus no vistālākajām vietām — no Aļaskas līdz Ugunszemei: eskimosi, jagani, apači, taulipangi, sanapani, botokudi, pano, araukaņi.

Zālē kļuva dzirdama kāda nopūta.

—   Visas ciltis veda savus bērnus pie Salvatora.

Prokurors kļuva bažīgs. Pēc sarunas ar bīskapu, kad

viņa domas bija dabūjušas jaunu virzienu, viņš nevarēja mierīgi klausīties Salvatora cildināšanā un prasīja ekspertam:

—   Jūs laikam domājat, ka Salvatora operācijas bija vajadzīgas un lietderīgas?

Bet tiesas priekšsēdētājs, sirmgalvis ar skarltu seju, baidīdamies, ka eksperts atbildēs apstiprinoši, pastei­dzās iejaukties:

—   Tiesu neinteresē eksperta personīgie uzskati zi­nātniskos jautājumos. Lūdzu turpināt. Ko deva arau- kāņu cilts jaunekļa Ihtiandra apskate?

—   Viņa miesa bija pārklāta ar mākslīgām zvī­ņām, — eksperts turpināja, — no kādas nezināmas, elas­tīgas un ārkārtīgi_ izturīgas vielas. Sis vielas analīze vēl nav pabeigta. Ūdenī Ihtiandrs dažreiz lietoja īpašas brilles no smaga flintstikla, kura staru laušanas koefi­cients ir gandrīz divi. Tas deva viņam iespēju labi re­dzēt zem ūdens. Kad mēs novilkām Ihtiandram zvīņas, tad atklājām zem abām lāpstiņām apaļus caurumus desmit centimetru diametrā, aizsegtus ar piecām plānām strēmelēm, līdzīgām haizivju žaunām.

Zālē atskanēja apspiests izbrīnās sauciens.

—   Jā, — eksperts turpināja, — tas var likties neti­cami, bet Ihtiandram ir cilvēka plaušas un tai pašā laikā haizivs žaunas. Tāpēc viņš var dzīvot ir uz sauszemes, ir ūdenī.

—   Cilvēks-amfībija? — prokurors ironiski iejautājās.

—   Jā, zināmā mērā cilvēks-amfībija, divējādi elpo­jošs abinieks.

—   Bet kā Ihtiandram varēja gadīties haizivs žau­nas? — jautāja priekšsēdētājs.

Eksperts plati noplātīja rokas un atbildēja:

—   Tā ir mīkla, kuru varbūt vēlēsies noskaidrot mums pats profesors Salvators. Mūsu domas bija tādas: pēc Hekeļa bioloģiskā likuma katra dzīva būtne savā attīs­tībā atkārto visas tās formas, kurām gājis cauri attiecī­gais dzīvās būtnes veids visā tai gadsimti?' < ilgajā laikā, kamēr šis veids dzīvo virs zemes. Var ar drošu pārliecību sacīt, ka cilvēks cēlies no senčiem, kuri kād­reiz elpojuši ar žaunām.

Prokurors saslējās sēdeklī, bet priekšsēdētājs ar žestu apvaldīja viņu.