Cilvēks- amfībija

—   Visi jūs esat apsūdzami, tikai nav kam sūdzēt, — Baltazars atbildēja, domādams par spāniešiem. — Kur tu glabā manu meitu?

—   Kā tu drīksti sacīt man «tu»? — Zurita aizsvilās. — Nebūtu tu man sievastēvs, es tev zveltu ar rungu.

Rupji pastūmis sānis Baltazaru, Zurita devās aug­šup un pazuda aiz lielajām ozolkoka durvīm.

NEPARASTS JURIDISKS GADĪJUMS

Buenosairesas prokuroru apmeklēja rets viesis — vietējās katedrāles priekšnieks bīskaps Huans de Gar- silasso.

Prokurors, resns, kustīgs cilvēciņš ar aizblīdušām ačelēm, strupi apcirptiem matiem un krāsotām ūsām, pacēlās no krēsla, apsveicot bīskapu. Namatēvs sau­dzīgi apsēdināja dārgo viesi smagā ādas atzveltnī pie rakstāmgalda.

Bīskapam un prokuroram bija maz līdzības. Proku­rora seja bija tukla un sarkana, ar biezām lūpām un bumbierim līdzīgu degunu. Pirksti bija strupi un resni kā apcirsti, bet pogas uz izspīlētā vēdera likās ik mirkli trūks vaļā, nespēdamas savaldīt ļumīgo tauku stihiju.

Bīskapa seja pārsteidza ar savu kalsnumu un bā­lumu. Izdilušais deguns ar kūkumiņu, smailais zods un plānās, gandrīz vai zilās lūpas piešķīra viņam tipisku jezuīta izskatu. Bīskaps nekad nelūkojās acīs sarunu biedram, tomēr jo modri vēroja to. Bīskapa ietekme bija liela, un viņš labprāt atrāvās no garīgām lietām, lai virzītu tālāk sarežģīto politisko spēli. Sasveicinājies ar namatēvu, bīskaps nekavējoties ķērās pie sava apmek­lējuma mērķa.

—   Es gribētu zināt, — viņš klusā balsī jautāja, — kādā stāvoklī ir profesora Salvatora lieta?

—   Ak, arī jūs esat ieinteresējies par šo prāvu, jūsu eminence, — prokurors laipni atsaucās. — Jā, tas ir izcils process! — Paņēmis no galda biezus aktu vākus un šķirstīdams lapas, prokurors turpināja: — Saņēmuši Pedro Zuritas sūdzību, mēs izdarījām izmeklēšanu pie profesora Salvatora. Zuritas ziņojums, ka Salvators iz­dara dzīvniekiem neparastas operācijas, pilnīgi apstip­rinājās. Salvatora dārzos bija īsta fabrika, kur fabricē dzīvniekus ērmus. Tas ir kaut kas neticams! Piemēram, Salvators…

—   Par kratīšanas rezultātiem es zinu no avīzēm, — bīskaps lēnīgi pārtrauca. — Kādus soļus jūs spērāt at­tiecībā uz pašu Salvatoru? Vai viņš ir arestēts?

—   Jā, arestēts. Bez tam mēs atvedām uz pilsētu kā lietišķu pierādījumu un apsūdzības liecinieku jaunu cil­vēku, vārdā Ihtiandru, — tas ir tas pats «jūras velns». Kas to būtu domājis, ka daudzinātais «jūras velns», kas tik ilgi nodarbināja mūsu prātus, izrādīsies par vienu no Salvatora zvēru dārza brīnumiem! Patlaban eksperti, universitātes profesori, nodarbojas ar visu šo bries­moņu pētīšanu. Mēs, protams, nevarējām pārvest visu zvēru dārzu, visus lietišķos pierādījumus, uz pilsētu, to­mēr Ihtiandru atvedām un novietojām tiesas ēkas pag­rabā. Viņš mums sagādā daudz raižu. Varat iedomāties, ka mums vajadzēja ierīkot viņam lielu tvertni, jo viņš nevar dzīvo* bez ūdens. Un viņš patiešām jutās ļoti slikti. Acīm redzot Salvators izdarījis>J<ādas neparastas pārmaiņas viņa organismā, pārvēršot jaunekli par cil- vēku-amfībiju. Mūsu zinātnieki noskaidro šo jautājumu.

—   Mani vairāk interesē Salvatora liktenis, — bīs­kaps tikpat klusu kā iepriekš sacīja. — Uz kāda panta pamata viņu sauc pie atbildības? Un kādas ir jūsu do­mas: vai viņš tiks notiesāts?

—    Salvatora lieta ir reti sastopams juridisks gadī­jums, — prokurors atbildēja. — Atzīstos, ka vēl neesmu skaidrībā, uz kādu pantu attiecināt viņa noziegumu. Visvienkāršāk būtu apvainot Salvatoru par nelikumī­gām vivisekcijām un kropļojumiem, kas nodarīti minē­tajam jauneklim . ..

Bīskaps sāka raukt pieri:

—   Vai jūs domājat, ka visā šinī Salvatora rīcībā nav nozieguma pazīmju?

—   Noteikti ir vai būs, bet kādas? — prokurors tur­pināja. — Man tika iesniegts vēl kāds ziņojums — no indiāņa Baltazara. Viņš apgalvo, ka Ihtiandrs esot viņa dēls. Pierādījumi pavāji, taču mēs pratīsim izmantot šo indiāni kā apsūdzības liecinieku, ja eksperti konstatēs, ka Ihtiandrs ir patiešām viņa dēls.

—   Tātad labākajā gadījumā Salvatoru apsūdzēs tikai par to, ka viņš pārkāpis medicīnas noteikumus, un tiesās tikai par operācijas izdarīšanu bērnam bez vecāku atļaujas?

—   Un varbūt par sakropļošanu. Tas jau ir nopiet­nāks arguments. Taču šai lietā ir vēl viens apstāklis, kas visu sarežģī. Eksperti — tiesa, tas nav vēl viņu ga­līgais spriedums — sliecas uz to pusi, ka normālam cilvēkam nebūtu varējusi ienākt prātā doma tā izķēmot dzīvniekus un izdarīt tādu neparastu operāciju. Eks­perti var atzīt Salvatoru par garīgi slimu un nespējīgu atbildēt par savu rīcību.

Bīskaps sēdēja klusēdams, sakniebis plānās lūpas un raudzīdamies galda stūrī. Beidzot viņš noteica pavisam klusu:

—   To es no jums negaidīju.

—   Ko, jūsu eminence? — jautāja neizpratnē pro­kurors.

—   Pat jūs, taisnas tiesas sargs, it kā attaisnojat Sal­vatora rīcību, atrodot, ka viņa operācijas nav bez liet­derības.

—   Bet kas tur slikts?

—   Un jums ir grūti noteikt nozieguma būtību. Baz­nīcas tiesa — debesu tiesa — raugās citādi uz Salvatora rīcību. Atļaujiet nākt jums palīgā un sniegt padomu.