Cilvēks- amfībija

—   Cilvēku dzimuma embrijam divdesmitajā attīstī­bas dienā iezīmējas četras cita aiz citas guļošas žaunu krociņas. Vēlāk cilvēka embrijam žaunu aparats pārvei­dojas: pirmais žaunu loks pārvēršas par dzirdes eju ar dzirdes kauliņiem un Eistahija cauruli; apakšējā daļa izveidojas par apakšējo žokli; otrais loks — zemmēles kaula piedēkli un miesa; trešais loks — rīkles vairog- veidigais krimslis. Mēs nedomājam, ka profesoram Sal- vatoram būtu izdevies aizturēt Ihtiandra attīstību em­brija stadijā. Tiesa, zinātnei ir zināmi gadījumi, kad pat pilnīgi pieaugušam cilvēkam paliek neaizaudzis žaunu caurums uz kakla, zem žokļa. Tās ir (ā saucamās kakla fistulas, bet ar tādām žaunu paliekām, protams, nevar dzīvot zem ūdens. Embrijam nenormāli attīstoties, vajadzēja rasties vienai no divām iespējām: vai nu žau­nas turpinātu attīstīties, bet uz dzirdes orgāna un citu anatomisku izmaiņu rēķina, un tad Ihtiandrs pārvēr­stos par monstru ar neattīstītu puszivs, puscilvēka galvu, vai uzvarētu cilvēka normālā attīstība, bet tad uz žaunu iznicināšanas rēķina. Tomēr Ihtiandrs ir nor­māli attīstīts jauneklis ar labu dzirdi, pilnīgi attīstītu apakšžokli un normālām plaušām, bet bez tam viņam ir pilnīgi izveidojušās žaunas. Kā tieši funkcionē žau­nas un plaušas, kāda to savstarpējā sakariba, vai ūdens ieplūst caur muti un plaušām žaunās, vai varbūt ūdens iekļūst žaunās pa nelielu spraugu, ko mēs atklājām Ihti­andra ķermenī virs apaļā žaunu cauruma, to mēs nezi­nām. Mēs varētu atbildēt uz šiem jautājumiem tikai tad, ja būtu izdarījuši anatomisku sekciju. Atkārtoju, ka mums tā ir mikla, uz kuru atbilde jādod pašam profe­soram Salvatoram. Tapat profesoram Salvatorain jāpa­skaidro mums, kā radušies jaguariem lidzīgie suņi, dī­vainie, . neparastie dzīvnieki un abinieki pērtiķi — šie Ihtiandra dubultnieki.

—   Kāds jūsu vispārīgais slēdziens? — jautāja tie­sas pr ikšsēdētājs.

Profesors Seins, kurš pats bija plaši pazīstams zi­nātnieks un hirurgs, atklāti atbildēja:

—    Atzīstos, ka es šai lietā neko nesaprotu. Varu teikt tikai to, ka tas, ko darījis doktors Salvators, ir pa spēkam tikai ģēnijam. Salvators acīm redzot nācis pie atziņas, ka savā hirurga mākslā sasniedzis tādu pilnību, ka var izjaukt, salikt un pielāgot dzīvnieka un cilvēka ķermeni pēc vēlēšanās. Un, kaut viņš to patiešām spoži realizējis, tomēr viņa drosme un ieceres plašums robe­žojas ar … bezprātu.

Salvators nicinoši pasmīnēja.

Viņš nezināja, ka eksperti nolēmuši atvieglināt viņa likteni un ierosināt jautājumu par viņa nepieskaitāmību, lai būtu iespējams aizstāt cietuma režīmu ar slimnīcas režīmu.

—   Es neesmu pārliecināts, ka viņš ir ārprātīgs, — eksperts turpināja, pamanījis Salvatora smīnu, —■ bet katrā gadījumā, pēc mūsu domām, apsūdzētais ievieto­jams garīgi slirņo sanatorijā un nododams ilgstošā ārstu psihiatru uzraudzībā.

—   Tiesa nav ierosinājusi jautājumu par apsūdzētā nepieskaitāmību. Tiesa apspriedīs šo jauno apstākli, — priekšsēdētājs sacīja. — Profesor Salvator, vai jūs vē­laties sniegt paskaidrojumu sakarā ar dažiem ekspertu un prokurora jautājumiem?

—   Jā, — Salvators atbildēja. — Es sniegšu paskaid­rojumus, bet lai tas reizē ir arī mans pēdējais vārds.

APSŪDZĒTĀ PĒDĒJAIS VĀRDS

Salvators mierīgi piecēlās un pārlaida skatienu tiesas zālei, it kā tur kādu meklētu. Skatītāju vidū viņš pama­nīja Baltazaru, Kristo un Zuritu. Pirmajā rindā sēdēja bīskaps. Salvators mazliet pakavējās ar skatienu pie viņa. Salvatora sejā pavīdēja smaids. Tad Salvators sāka atkal ar skatieniem kaut ko meklēt zālē.

—   Es neredzu šai zālē cietušo, — Salvators beidzot sacīja. ^

—   Es esmu cietušais! — Baltazars pēkšņi iesaucās, pietrūkdamies kājās. Kristo parāva brāli aiz piedurknes un nosēdināja.

—   Par kādu cietušo jūs runājat? — jautāja priekš­sēdētājs. — Ja jūs runājat par sakropļotajiem dzīvnie­kiem, tad tiesa neatrada par vajadzīgu tos šeit parādīt, bet Ihtiandrs, cilvēks-amfībija, atrodas tiesas telpās.

—   Es domāju par dievu to kungu, — mierigi un nopietni atbildēja Salvators.

Izdzirdējis šādu atbildi, priekšsēdētājs neizpratnē atlaidas pret krēsla atzveltni. Vai patiešām Salvators jucis prāta? Jeb vai viņš nolēmis tēlot vājprātīgo, lai izvairītos no soda?

—   Ko jus gribat ar to teikt?

—   Es domāju, ka tiesai tas skaidrs, — Salvators at­bildēja. — Kas ir galvenais un vienigais cietušais šai lietā? Acīm redzot tikai dievs. Pēc tiesas domām es ar savu rīcību dragāju dieva autoritāti, ielauzdamies viņa darbības sfērā. Viņš bijis apmierināts ar savu radību, un te uzreiz ierodas sazin kāds ārsts un saka: «Tas ir slikti nostrādāts, tas jāpartaisa.» Un sāk pārveidot dieva radību pēc sava prata …

—   Tā ir dieva zaimošana! Es pieprasu šos apsūdzētā vārdus ierakstīt protokolā! — Prokurors pārtrauca kā cilvēks, kas aizskarts savās svetakajās jūtās.

Salvators paraustīja plecus: