Cilvēks- amfībija

—   Es izteicu tikai apsūdzības akta būtību. Vai tad visa apsūdzība neiet tādā virzienā? Es lasīju apsūdzības aktu. Sakumā mani apvainoja tikai par to, ka es it kā esot nodarbojies ar vivisekciju un izdarījis miesas bo­jājumus. Tagad mani apvaino vēl vienā pārkāpumā — svētuma zaimošanā. No kurienes pūš šis vējš? Vai tas nenāk no katedrāles puses?

Un profesors Salvators uzmeta skatienu bīskapam.

—   Jūs paši esat radījuši procesu, kurā neredzams piedalās apsudzētāju pusē pats debesu tēvs, bet uz ap­sūdzēto sola kopā ar mani Čarlzs Darvins. Varbūt es vēlreiz apbēdināšu dažus šai zālē sēdošos ar saviem vārdiem, bet es joprojām apgalvoju, ka cilvēka un dzīv­nieku organisms nav pilnīgs un to vajadzīgs izlabot. Es ceru, ka bīskaps Huans de Garsilasso, katedrāles priekš­nieks, kas atrodas šai zālē, to apstiprinās.

Šie vārdi radīja izbrīnu visā zālē.

—   Piecpadsmitajā gadā, neilgi pirms devos uz fronti, — Salvators turpināja, — man nācās izdarīt ma­zus labojumus cienījamā bīskapa organismā, izoperējot viņam apendiksu, šo nevajadzīgo un kaitīgo aklās zar­nas piedēkli. Gulēdams uz operācijas galda, mans ga­rīdznieku kārtas pacients, cik atceros, neko neiebilda pret to dieva ģīmja un līdzības izkropļošanu, ko es iz­darīju ar savu nazi, izgriezdams daļiņu no bīskapa mie­sas. Vai tā nebija? — Salvators jautāja, cieši lūkodamies bīskapā.

Huans de Garsilasso sēdēja nekustēdamies. Tikai viņa bālie vaigi bija mazliet pietvīkuši un tievie pirksti viegli trīsēja.

—   Un vai nebija vēl viens tāds gadījums, tolaik, kad es nodarbojos ar privāto praksi un izdarīju organisma atjaunošanas operācijas? Vai toreiz nenāca pie manis ar lūgumu atjaunot viņu cienījamais prokurors senjors Augusto de …

Prokurors gribēja protestēt, bet viņa vārdus apslā­pēja publikas smiekli.

—   Es jūs lūdzu nenovirzīties no temata, — priekš­sēdētājs skarbi aizrādīja.

—   Šis lūgums būtu daudz vairāk vietā attiecībā uz pašu tiesu, — Salvators atbildēja. — Nevis es, bet tiesa tā ir nostādījusi jautājumu. Vai tad vienu otru no ties­nešiem nav izbiedējusi doma, ka visi klātesošie šeit ir vakarējie pērtiķi un pat zivis, kas dabūjušas iespēju runāt un dzirdēt, jo viņu žaunu loki pārvērtušies runas un dzirdes orgānos? Nu, ja ne tieši pērtiķi un zivis, tad vismaz to pēcnācēji. — Un, pievērsdamies prokuroram, kas sāka izrādīt nepacietību, Salvators sacīja: — Apmie­rinieties! Es nedziros te ar kādu strīdēties vai lasīt lek­cijas par evolūcijas teoriju. — Un pēc nelielas pauzes Salvators atsāka: — Nelaime nav tā, ka cilvēks cēlies no dzīvnieka, bet gan tā, ka viņš joprojām ir palicis dzīvnieks … rupjš, ļauns, negudrs. Mans mācītais ko­lēģis veltīgi biedēja jūs. Viņš varēja arī nerunāt par embrija attīstību. Es neesmu ne iespaidojis embrija at­tīstību, ne krustojis dzīvniekus. Es esmu hirurgs. Mans vienīgais ierocis bija nazis. Un kā hirurgam rnari nā­cies palīdzēt cilvēkiem, ārstēt tos. Operējot slimniekus, man bija bieži jāizdara orgānu audu un dziedzeru transplantācija. Lai papildinatu šo metodi, es sāku no­darboties ar mēģinājumiem pārstādīt audus dzīvniekiem.

Ilgu laiku es laboratorijā novēroju operētos dzīv­niekus, cenzdamies noskaidrot, izpētīt, kas notiek ar orgāniem, ko pārnes uz jaunu, dažkārt pat neparastu vidi. Kad mani novērojumi beidzās, dzīvnieku parvietoja uz dārzu. Tā man radās šis dārzs — muzejs. Sevišķi mani aizrāva problēma, kā apmainīt audus tālu stāvo­šiem dzīvniekiem, piemēram, zivīm un zīdītājiem vai otrādi. Un te man izdevās sasniegt to, ko zinātnieki vis­pār uzskata par neiedomājamu. Kas gan tur neparasts? To, ko es izdarīju šodien, rīt darīs parastie ierindas hi- rurgi. Profesoram Seinam droši vien zināmas vācu hirurga Zauerbruha pēdējās operācijas. Viņam izdevās aizstāt slimu gurnu ar stilbu.

—   Bet Ihtiandrs? — eksperts iejautājās.

—   Jā, Ihtiandrs ir mans lepnums. Operējot Ihtian­dru, grūtības sagādāja ne tikai tehnika vien. Man vaja­dzēja pārveidot visu cilvēka organisma darbu. Seši pēr­tiķi gāja bojā iepriekšējos mēģinājumos, iekams es sasniedzu mērķi un varēja operēt bērnu, nebaidoties par viņa dzīvību.

—   Kāda bija šī operācija? — prasīja priekšsēdētājs.

—> Es pārstādīju bērnam jaunas haizivs žaunas, un

bērns ieguva iespēju dzīvot uz sauszemes un ūdenī.

Publikā bija dzirdami izbrīna pilni izsaucieni. Laik­rakstu korespondenti metās ārā no zāles pie telefoniem, steigdamies paziņot redakcijām šo jauno ziņu.