Cilvēks- amfībija

—   Vēlāk man izdevās gūt vēl lielāku sasniegumu. Mans pēdējais darbs — abinieks pērtiķis, kuru jūs re­dzējāt, var dzīvot, veselībai nekaitējot, neierobežoti ilgu laiku kā uz sauszemes, tā ūdenī. Ihtiandrs var nodzīvot bez ūdens ne vairāk par trim četrām dienām. Ilga uztu­rēšanās uz sauszemes bez ūdens viņam kaitīga: plaušas nogurst, žaunas sāk žūt, un Ihtiandrs jūt durstošas sā­pes sānos. Diemžēl, manas prombūtnes laikā Ihtiandrs pārkāpis manis noteikto režīmu. Viņš pārāk ilgi uzturē­jies uz sauszemes, pārgurdinājis plaušas, un viņam attīstījusies nopietna slimība. Viņa organisma līdz­svars izjaukts, un viņam lielākā daļa mūža būs jāpa­vada ūdenī. No cilvēka-amfibijas viņš pārvērties par cilvēku-zivi .. .

—   Atļaujiet man uzdot apsūdzētajam jautājumu, —

prokurors uzrunāja priekšsēdētāju. — Kā Salvatoram radusies doma izveidot cilvēku-amfībiju, un kāds bijis viņa mērķis?

— Pamatos tā pati vecā doma — cilvēks nav pil­nīgs. Saņēmis evolucionārās attīstības procesā lielas priekšrocības, salīdzinot ar saviem senčiem dzīvniekiem, cilvēks pazaudējis daudz ko no tā, kas tam bija zemāka­jās dzīvnieku attīstības stadijās. Piemēram, dzīve ūdenī sniegtu cilvēkam lielas priekšrocības. Kāpēc neatdot cil­vēkam šīs iespējas? No dzīvnieku attīstības vēstures mēs zinām, ka visi sauszemes dzīvnieki un putni radu­šies no ūdens dzīvniekiem — iznākuši, tā sakot, no okeāna. Mēs zinām, ka daži sauszemes dzīvnieki atkal atgriezušies ūdenī. Delfīns bija zivs, iznāca uz sausze­mes, kļuva par zīdītāju, tad atgriezās ūdenī, lai gan palika joprojām par zīdītāju tāpat kā valzivs. Tiklab val­zivs, kā delfīns elpo ar plaušam. Būtu iespējams palī­dzēt delfīnam kļūt par divējādi elpojošu abinieku. Ihtiandrs lūdza mani to izdarīt: tad viņa draugs, delfīns Līdings, varētu uzturēties kopā ar viņu ilgāku laiku zem ūdens. Es dzīros izdarīt delfīnam šo operāciju. Ih­tiandrs, būdams pirmā zivs starp cilvēkiem un pirmais cilvēks starp zivīm, nevarēja nejusties vientulis. Bet, ja viņam sekojot, arī citi cilvēki iekļūtu okeānā, dzīve būtu pavisam citāda. Tad cilvēki viegli uzveiktu vareno sti­hiju — ūdeni. Vai jūs zināt, kas tā par stihiju, kas tā par varenību? Jūs zināt, ka okeāna platība ir trīs simti seš­desmit viens miljons piecdesmit tūkstoši kvadrātkilo­metru. Vairāk par septiņām desmitdaļām no zemeslodes virsmas ir ūdens tuksnesis. Taču šis tuksnesis ar saviem neizsmeļamajiem uztura un rūpniecības izejvielu krāju­miem varētu uzņemt miljoniem, miljardiem cilvēku. Vairāk par trīs simti sešdesmit vienu miljonu kvadrāt­kilometru — tas ir tikai laukums, virsma, bet cilvēki taču varētu novietoties pa vairākiem zemūdens stāviem. Miljardiem cilvēku varētu novietoties okeānā bez šau­rības un spiešanās. Un okeāna jauda! Jūs zināt, ka okeāna ūdeņi uzsūc saules siltuma enerģiju, kuras jauda ir septiņdesmit deviņi miljardi zirga spēku. Ja okeāns neatdotu siltumu gaisam un citādi nezaudētu to, tad tas sen jau vārītos. Praktiski tas ir neierobežots enerģijas krājums. Kā to izmanto sauszemes cilvēks? Gandriz it nemaz.

Un jūras straumju jauda! Viena pati Golfa straume kopā ar Florīdas straumi stundā virza deviņdesmit vienu miljardu tonnu ūdens. Tas ir apmēram trīstūkstoš reižu vairāk, nekā to izdara liela upe. Kā šo enerģiju izmanto sauszemes cilvēce? Gandrīz nekādi.

Un viļņu un paisumu jauda! Jūs zināt, ka viļņu izda­rīto triecienu spēks sastāda trīsdesmit astoņi tūkstoši kilogramu — trīsdesmit astoņas tonnas uz vienu kvad­rātmetru virsmas. Viļņu uzbangojums sasniedz četrdes­mit tris metrus, turklāt vilnis var pacelt līdz miljonam kilogramu, piemēram, klinšu gabalu, bet paisumi sa­sniedz augstumā pāri par sešpadsmit metru — tas ir četrstāvu nama augstums. Kā cilvēce izmanto šos spē­kus? Gandrīz nekādi.

Uz sauszemes dzīvās būtnes nespēj pacelties augstu pār virsmu un iespiesties ļoti dziļi tanī. Okeānā dzīvība ir visur — no ekvatora līdz poliem, no virsas līdz apmē­ram desmit kilometru dziļumam.

Ka tad mes izmantojam okeāna neierobežotās bagā­tības? Ķeram zivis — es teiktu, iegūstam lomu tikai no pašas virsējās okeāna plēvītes, atstājot pilnīgi neizman­totas dzīles. Vācam sūkļus, koraļļus, pērles, aļģes — tas ir viss.

Mēs veicam zem ūdens šādus tādus darbus: ierīko­jam tiltus un dambjus, izceļam nogrimušus kuģus — un tas ir viss. Taču arī to mēs darām ar lielām pūlēm, ar lielu risku, dažreiz pat ar cilvēku upuriem. Nelaimī­gais sauszemes cilvēks, kurš jau otrā minūtē zem ūdens iet bojā! Kādi tur var būt darbi?

Būtu pavisam citādi, ja cilvēks varētu dzīvot un strādāt zem ūdens bez ūdenslīdēja tērpa, bez skābekļa aparātiem.

Cik daudz dārgumu viņš atklātu! Piemēram, Ih­tiandrs. Viņš man stāstīja … Bet es baidos iekārdināt cilvēku alkatības dēmonu. Ihtiandrs nesa man no okeāna dzīlēm retu metālu un rūdu paraugus. O, neuztraucie­ties, viņš atnesa man tikai pavisam mazus paraugus, bet okeānā to slāņi var būt milzīgi.

Un nogrimušās vērtības?