Cilvēks- amfībija

—   Lūdzu, jūsu eminence, — samulsušais prokurors noteica.

Bīskaps iesāka klusu, pamazām paaugstinot balsi kā sludinātājs, kā atmaskotājs:

—   Jūs sacījāt, ka Salvatora rīcība nav bez lietde­rības? Jūs uzskatāt, ka viņa izkropļotie dzīvnieki un cil­vēks ieguvuši pat zināmas priekšrocības, kādu tiem trūcis? Ko tas nozīmē? Vai tad pasaules radītājs radījis cilvēkus nepilnīgus? Vai tad vajadzīga kāda profesora Salvatora iejaukšanās, lai piešķirtu cilvēka ķermenim pilnīgāku veidu?

Acis nodūris, prokurors sēdēja nekustēdamies. Baz­nīcas priekšā viņš pats izrādījās apsūdzētā stāvoklī. Viņš to nekādi nebija gaidījis.

—   Vai jūs esat aizmirsis, kas sacīts svētajos rak­stos, Vecajā derībā, pirmās Mozus gramatas divdesmit sestajā pantā: «Un dievs sacīja: darīsim cilvēkus pēc mūsu ģīmja, pēc mūsu līdzības,» — un tālāk divdesmit septītajā pantā: «Un dievs radīja cilvēku pēc sava ģīmja, pēc dieva ģīmja viņš to radīja.» Bet Salvators iedrīkstē­jies izķēmot šo ģīmi un šo līdzību, un jūs — pat jūs! — atrodat to pat lietderīgu!

—   Piedodiet, svēto tēv … — tik vien prokurors va­rēja izdvest.

—   Vai tad tas kungs nav atradis savu radību par skaistu un pilnīgu? — biskaps apgaroti turpināja. — Jūs labi atceraties cilvēku izdoto likumu pantus, bet aiz­mirstat dieva likumu pantus. Atcerieties tās pašas Mo­zus grāmatas pirmās nodaļas trīsdesmit pirmo pantu: «Un dievs uzlūkoja visu, ko viņš bija darījis, un, raugi, tas bija ļoti labs.» Bet jūsu Salvators domā, ka vajag kaut ko pārlabot, pārtaisīt, izkropļot, ka cilvēkiem jā­kļūst par abiniekiem, un jūs arī atrodat, ka tas ir asprā­tīgi un lietderīgi. Vai tā nav dieva nozākāšana? Svē­tuma apgānīšana? Dieva zaimošana? Jeb vai civilie likumi pie mums vairs nesoda par noziegumiem, kas iz­darīti pret ticību? Kas notiks, ja visi sāks kopā ar jums atkārtot: «Jā, dievs cilvēku slikti radījis. Jādod cilvēks doktoram Salvatoram pārtaisīt.» Vai tā nav drausmīga reliģijas pamatu graušana? Dievs atradis visu par labu, ko darījis, — visu savu radību. Bet Salvators sāk pār­

statīt dzīvniekiem galvas, mainīt ādas, radīt patiešām dievam pretīgus riebekļus, it kā ņirgadamies par pasau­les raditaju. Un jums grūti atrast Salvatora rīcībā no­zieguma sastavu!

Biskaps apklusa. Viņš bija apmierināts ar iespaidu, kādu viņa runa atstājusi uz prokuroru, brītiņu nogaidīja, tad atkal sāka klusu, pamazām paceldams balsi:

—   Es sacīju, ka mani visvairāk interesē Salvatora liktenis. Bet vai es varu palikt vienaldzīgs pret Ihtian­dra likteni? jsai būtnei pat nav kristīga vārda, jo Ihti­andrs grieķiski nozīmē «cilvēks-zivs». Pat ja Ihtiandrs pats nav vainīgs, ja viņš ir tikai upuris, arī tad viņš ir dievam pretīgs, zaimojošs radījums. Ar savu eksistenci vien viņš var samulsināt cilvēku prātus, vest uz gr^ cigāru domām, kārdināt dažus no šiem mazajiem brā­ļiem, likt svārstīties ticībā vājiem. Ihtiandrs nedrīkst palikt starp dzīvajiem! Vislabāk būtu, ja tas kungs aiz­sauktu viņu pie sevis, ja šis nelaimīgais jauneklis no­mirtu aiz savas izkropļotās dabas nepilnībām, — bīs­kaps uzmeta prokuroram zīmīgu skatienu. — Katrā gadījumā viņš apsūdzams, nošķirams no cilvēkiem, vi­ņam atņemama brīvība. Arī viņš nav brīvs no šādiem tādiem pārkāpumiem: viņš zadzis zvejniekiem zivis, bojājis tiem tīklus un galu galā tā nobiedējis visus, ka, atcerieties, zvejnieki bija atmetuši zveju un pilsēta pa­lika bez zivīm. Bezdievis Salvators un viņa derdzīgais roku darbs Ihtiandrs — tas ir bezkaunīgs izaicinājums baznīcai, dievam, debesīm! Un baznīca nenoliks iero­čus, kamēr šie abi nebūs iznīcināti!

Bīskaps turpināja savu apsūdzības runu, bet pro­kurors sēdēja nomākts, nokāris galvu, nemēģinādams pārtraukt bargo vārdu straumi.

Kad bīskaps pabeidza, prokurors piecēlās, piegāja pie .viņa un teica dobjā balsī:

—   Ka kristīgais es nesīšu savu grēku pie jūsu kājām, lai jūs man piedotu to. Bet kā amata persona es izsaku jums pateicību par to palīdzību, ko jūs man sniedzāt. Tagad man ir skaidrs Salvatora noziegums. Salvators tiks apsūdzēts un saņems savu sodu. Arī Ihtiandram neies secen taisnās tiesas zobens.

ĢENIĀLAIS BEZPRĀTIS

Doktora Salvatoru nesalauza tiesas process. Cie­tumā viņš palika tikpat aukstasinīgs, izturējās ar paš­cieņu, ar izmeklētājiem un ekspertiem runāja augstprā­tīgā pielaidībā, kā pieaugušais mēdz sarunāties ar bērniem.

Viņa raksturs nepanesa bezdarbību. Viņš daudz rakstīja, izdarīja dažas spožas operācijas cietuma slim­nīcā. Viņa pacientu vidū bija arī cietuma uzrauga sieva. Ļaundabīgs audzējs draudēja viņai ar nāvi. Salvators izglāba viņai dzīvību tai brīdī, kad konsultācijai atsauk­tie ārsti atteicās palīdzēt, paziņodami, ka te medicīna ir bezspēcīga.  Pienāca tiesas diena.

Milzīgā ti e sas zāle nespēja uzņemt visus, kas vēlējās noklausities prāvā. Publika drūzmējās gaiteņos, pildīja laukumu ēkas priekšā, raudzīja ieskatīties pa vaļējiem logiem. Daudz ziņkārīgo bija sakāpuši kokos, kas auga ap tiesas ēku.