Cilvēks- amfībija

Baltazars piecēlās, līdz ādai slapjš, paskatījās uz viļ­ņiem un smagi nopūtās:

—   Vai tad man būtu tikai izlicies?

Kad vējš un saule izžāvēja Baltazara drēbes, viņš devas pie žoga, kas ieslēdza Salvatora īpašumu, un pie­klauvēja pie dzelzs vārtiem.

—   Kas tur ir? — uzprasīja nēģeris, palūkodamies caur pavērto «actiņu».

—   Nāku pie doktora, svarīgās darīšanās.

—   Doktors neviena nepieņem, — nēģeris atteica, un lodziņš aizvērās.

Baltazars nerimās klaudzināt un saukt, taču neviens neatdarīja vārtus. Aiz mūra tikai dzirdēja suņu drau­dīgo riešanu.

—    Pagaidi, nolādētais spānieti! — Baltazars drau­dēja un devās uz pilsētu.

Netālu no tiesas ēkas atradās pulkērija [3] «Palma» — pazema, senlaicīga, balta ēka ar biezām mūra sienām. Pie ieejas bija neliela veranda, pārklāta ar svītrainu sauljumu, pilna ar galdiņiem un kaktusiem zilos, emal­jētos podos. Veranda bija pārpildīta vienīgi vakaros. Dienu publika labāk sēdēja dzestrajās, zemajās istabās. Pulkērija bija zināmā mērā tiesas ēkas nodaļa. Te tie­sas sēžu laikā sanāca sūdzētāji, atbildētāji, liecinieki un apvainotie, kas vēl nebija apcietināti.

Te, malkojot vīnu un pulki, viņi īsināja garlaicīgās stundas, kamēr pienāca viņu kārta stāties tiesas priekšā. Ņiprs puika, kurš visu laiku kreisēja starp tiesas ēku un pulkēriju, ziņoja, kas notiek tiesā. Tas bija ērti. Tepat salasījās visādi kaktu apikāti un viltus liecinieki, kuri atklāti piedāvāja savus pakalpojumus.

Baltazars neskaitāmas reizes bija apmeklējis «Palmu» veikala darīšanās. Viņš zināja, ka te vienmēr var sa­stapt vajadzīgo vīru vai uzrakstīt lūgumu. Tāpēc arī šoreiz viņš ieradās te.

Viņš izsteidzās cauri verandai, iegāja vēsajā vesti­bilā, ar patiku ieelpoja dzestro gaisu, noslaucīja svied­rus no pieres un jautāja puikam, kurš trinās ap viņu:

—   Vai Larra atnācis?

—    Dons Floress de Larra ir atnācis un sēž savā vietā, — zēns nobēra.

Tas, kuru sauca lepnajā dona Floresa de Larras vārdā, kādreiz bija kalpojis tiesā par sīku ierēdni un padzīts par kukuļu ņemšanu. Tagad viņam bija daudz klientu: visi, kam bija apšaubāmas prāvas, labprāt grie­zās pie šā dižā mahinatora. Arī Baltazaram viņš «ebija svešs.

Larra sēdēja aiz galdiņa pie gotiska loga ar platu palodzi. Uz galda apikāta priekšā stāvēja krūze ar vīnu un izspīlēts, ruds portfelis. Pildspalva, vienmēr gatava Jķerties pie darba, bija pieāķēta pie apdilušā, zaļpelēkā Jk uzvalka kabatas. Larra bija resns plikpuris ar sarka- ' niem vaigiem un degunu, noskuvies un lepns. Vēsma, nākot caur logu, cilāja viņa sirmo matu paliekas. Pats tiesas priekšsēdētājs nevarētu pieņemt savus klientus ar lielāku majestātiskumu.

Ieraudzījis Baltazaru, Larra nevērīgi pamāja ar galvu, ar žestu norādīja uz pīto krēslu un sacīja:

—   Lūdzu apsēsties. Kādā vajadzībā ieradāties? Vai negribat vīnu? Varbūt pulki?

Viņš mēdza gan pasūtīt, bet maksāt vajadzēja klientam.

Baltazars šķitās nedzirdam:

—   Liela lieta. Svarīga lieta, Larra.

—   Dons Floress de Larra, — apikāts pārlaboja, iedzerdams malku no krūzes.

Baltazars nepievērsa uzmanību šim labojumam.

—   Kas jums ir par darīšanām?

—   Tu zini, Larra . ..

—   Dons Floress de …

—   Atstāj šos kumēdiņus tiem, kas tevi nepazīst! — Baltazars pikti pārtrauca. — Man ir nopietnas darīšanas.

—  Nu, tad nevelc garuma, — Larra atbildēja jau citā balsī.

—   Vai tu ko zini par «jūras velnu»?

—   Man nav bijis tas gods būt personīgi pazīstamam, bet dzirdējis esmu daudz, — Larra atkal aiz paraduma cienīgi atbildēja.

—  Tad klausies! Tas, ko sauc par «jūras velnu», ir mans dēls Ihtiandrs.

—  Tas nevar būt! — Larra iesaucās. — Tu esi ieme­tis pār mēru, Baltazar.

Indiānis uzsita ar dūri uz galda:

—   Kopš vakardienas man nekas nav mutē bijis, iz­ņemot dažus malkus jūras ūdens.

—   Tātad stāvoklis vēl jaunāks …

—   Domā, ka esmu jucis?.Nē, es esmu pie pilna prāta. Nerunā un klausies.

Un Baltazars izstāstīja Larram visu notikumu, Larra klausījās indiānī, nebilzdams ne vārda. Viņa sir­mās uzacis cēlās aizvien augstāk. Beidzot viņš neiztu­rēja, aizmirsa savu olimpisko dižumu, uzsita ar tauk delnu pa galdu un iesaucās:

—   Kad tevi miljons velnu!

Pieskrēja zēns baUā priekšautā ar netīru salveti rokā:

—   Ko pavēlēsiet?

—   Divas pudeles soterna ar ledu! — Un, pievērsies Baltazaram, Larra sacīja:

—   Vareni! Lieliska lietiņa! Vai tu pats to visu iz­domāji? Kaut gan, atklāti runājot, pats vājākais punkts ir taisni tavas pretenzijas uz tēva godu.

—   Tu apšaubi, ka esmu Ihtiandra tēvs? — Balta­zars pietvīka aiz dusmām.

—   Nu, nu, nesirdies, vecais. Es runāju kā jurists no pierādījumu svarīguma viedok|a: pierādījumi pavāji. Taču arī tas ir labojams. Jā. Un te var iedzīvoties lielā naudā.

—   Man vajag dēla, nevis naudas, — Baltazars at­trauca.