Cilvēks- amfībija

Ihtiandrs ātri paķēra zīmīti un izlasīja:

«Ihtiandr! Izpildi manu lūgumu. Blakus «Medūzai» atrodas nogrimis kuģis. Nolaidies jūrā un atnes no šā kuģa visu, kas tur vērtīgs. Zurita palaidīs tevi bez ķē­des, bet tev jāatgriežas uz «Medūzas». Izdari to manis dēļ, Ihtiandr, un tu drīz kļūsi brīvs. Gutiēre.»

Ihtiandrs nekad nebija saņēmis no Gutiēres vēstules un nepazina viņas rokrakstu. Viņš ļoti nopriecājās, sa­ņēmis zīmīti, bet tad viņam radās aizdomas. Ja nu tā ir jauna Zuritas viltība?

—   Kāpēc Gutiēre nepateica man to pati? — Ih­tiandrs vaicāja.

—   Viņa nav gluži vesela, — Zurita atbildēja, — bet tu sastapsi viņu, līdzko atgriezīsies.

—   Kāpēc Gutiērei vajadzīgi visi šie dārgumi?

—   Ja tu būtu īsts cilvēks, tad tā nejautātu. Kura sieviete gan negrib skaisti ģērbties, nēsāt dārgas rotas­lietas? Bet tam visam vajag naudas. Nogrimušajā kuģī atrodas daudz naudas. Tā tagad nepieder nevienam, — kāpēc tu nevarētu atnest to Gutiērei? Galvenais, vajag uzmeklēt zelta naudas gabalus. Tur jābūt pasta maisiem no ādas. Tāpat pasažieriem var būt zelta priekšmeti, gredzeni…

—   Vai jūs domājat, ka es sākšu pārmeklēt līķus? — Ihtiandrs sašuta. — Un vispār es jums neticu. Gutiēre nav tik mantkāra, viņa nevarēja mani sūtīt tādā uz­devumā …

—   Nolādēts! — izsaucās Zurita. Viņš saprata, ka viņa plāns sabruks, ja neizdosies tūliņ pārliecināt Ih­tiandru. Tad Zurita savaldījās, labsirdīgi pasmējās un sacīja:

—   Es redzu, ka tevi neizdosies piekrāpt. Vajadzēs runāt atklāti. Nu, tad klausies. Nevis Gutiēre grib iegūt «Mafaldas» zeltu, bet es. Tam tu tici?

Ihtiandrs neviļus pasmaidīja:

—   Pilnīgi!

—   Nu, tad labi! Ja tu sāc man ticēt, tad mēs abi vienosimies. Jā, zelts vajadzīgs man. Un, ja tā uz «Ma­faldas» būs tikpat daudz, cik vērtas tavas pērles, tad es nekavējoties palaidīšu tevi okeānā, līdzko tu atgādāsi man zeltu. Es tikai baidos: ja palaidīšu tevi bez ķēdes, tu ienirsi un…

—   Ja es apsolīšos atgriezties, tad turēšu solījumu.

—   Man vēl nav bijis izdevības par to pārliecināties. Tu mani neciet, un es nebrīnītos, ja tu neturētu solī­jumu. Bet Gutiēri tu mili un izpildīsi visu, ko viņa lūgs. Vai tā nav? Tāpēc es norunāju ar viņu. Gutiēre, protams,

grib, lai atbrīvoju tevi. Tāpēc viņa uzrakstīja vēstuli un iedeva man, vēlēdamās atvieglināt tev ceļu uz brīvību. Vai tagad tev viss skaidrs?

Viss, ko runāja Zurita, likās Ihtiandram pārliecinošs un ticams. Taču Ihtiandrs neievēroja, ka Zurita solās laist viņu brīvībā tikai tad, kad uz «Mafaldas» atradī­sies tik daudz zelta, cik vērtas Ihtiandra savāktās pēr­les. Zurita bija nolēmis, ka Ihtiandram vajadzēs at­gādāt pērles uz «Medūzu», lai varētu salīdzināt iegu­vuma vērtību. Un tad Zuritas rokās būs «Mafaldas» zelts, pērles un pats Ihtiandrs.

Bet Ihtiandrs nevarēja zināt, ko izdomājis Zurita. Zuritas vaļsirdība viņu pārliecināja, un Ihtiandrs, brī­tiņu padomājis, bija ar mieru.

Zurita atviegloti nopūtās.

«Ihtiandrs nepiekrāps,» viņš nodomāja.

— Iesim ātrāk!

Ihtiandrs izsteidzās uz klāja un ielēca jūrā.

Matroži ieraudzīja, ka Ihtiandrs ielec jūrā bez ķē­des. Viņi tūliņ noprata, ka Ihtiandrs dodas pēc nogri­mušās «Mafaldas» dārgumiem. Vai patiešām Zurita viens iegūs visu šo bagātību? Kavēties nedrīkstēja, un viņi metās virsū Zuritam.

Kamēr kuģa komanda vajāja Zuritu, Ihtiandrs pār­meklēja nogrimušo kuģi.

Caur augšējā klāja milzīgo lūku jauneklis nokļuva lejā pie trapa, kas atgādināja liela nama kāpnes, un no­nāca plašā gaitenī. Te bija gandrīz gluži tumšs. Tikai vāja gaisma spīdēja pa vaļējām durvīm.

Ihtiandrs iepeldēja pa vienām durvīm un atradās salonā. Lieli, apaļi iluminatori blāvi apgaismoja lielo zāli, kurā varēja ietilpt vairāki simti cilvēku. Ihtiandrs atsēdās uz greznas lustras un paskatījās visapkārt. Tā bija baismīga ainava. Koka krēsli un nelieli galdiņi bija pacēlušies augšā un šūpojās pie griestiem. Uz nelielas estrādes stāvēja klavieres ar atvērtu vāku. Mīksti pa­klāji sedza grīdu. Sienu lakotais sarkankoka apšuvums jau bija šur tur atlupis. Pie vienas sienas slējās palmas.

Ihtiandrs atstūmās no lustras un peldēja uz palmu pusi. Piepeši viņš pārsteigumā apstājās. Viņam pretī peldēja kāds cilvēks, atdarinādams viņa kustības. «Spogūlis,» Ihtiandrs noprafa. Milzīgais spogulis aizņēma visu sienu, blāvi atspogu|ojot ūdenī visu salona iekšējo iekārtu.

Te nebija vērts meklēt mantas. Ihtiandrs izpeldēja gaitenī, nolaidās vienu klāju zemāk un iepeldēja tādā pašā lielā un greznā telpā, acīm redzot restorānā. Uz bufetes plauktiem un letēm un tām blakus uz grīdas mētājās pudeles ar vīnu, konservu kārbas, kastītes. No ūdens spiediena daudzām pudelēm bija iedzīti iekšā aiz­bāžņi, bet skārda kārbas saspiestas. Uz galda bija trauki, bet daļa trauku, sudraba nažu un dakšiņu mē­tājās pa grīdu.

Ihtiandrs sāka aplūkot kajītes.

Viņš jau bija apskatījis vairākas kajītes, ierīkotas pēc pēdējām amerikāņu komforta prasībām, bet nekur nebija redzējis nevienu līķi. Tikai vienā trešā klāja ka­jītē pie griestiem šūpojās uztūcis mironis.