Cilvēks- amfībija

—   Nu, kas tur liels, mēs tevi laiku pa laikam pacel­sim augšup. Tas izmaksās lētāk nekā sūknēt ūdeni vannā. Vārdu sakot,.visu nokārtosim, un tu būsi apmie­rināts.

Ihtiandru atkal novietoja tilpnē — vanna vēl nebija gatava. Zurita mazliet uztraucies atvēra kajītes durvis un, stāvēdams uz sliekšņa, rādīja Gutiērei salmenīcu ar pērlēm.

—   Es atceros savus solījumus, — viņš iesāka smai­dīdams, — sieva mīl pērles, mīl dāvanas. Lai iegūtu daudz pērļu, tad vajag labu nirēju. Tāpēc es sagūstīju Ihtiandru. Paskaties, tas ir viena rīta loms.

Gutiēre uzmeta paviršu skatienu pērlēm. Ar lielām pūlēm viņa apspieda nevilšu izbrīnās saucienu. Taču Zurita pamanīja to un apmierināts iesmējās.

—    Tu būsi bagātākā sieviete visā Argentīnā un var­būt pat visā Amerikā. Tev būs viss. Es tev uzcelšu pili, kuru apskaudīs karaļi. Un tagad par nākotnes ķīlu pie­ņem no manis pusi šo pērļu.

—   Nē! Man nevajag nevienas no šīm pērlēm, kas iegūtas noziedzīgā ceļā, — Gutiēre skarbi attrauca. — Un, lūdzu, lieciet mani mierā.

Zurita bija apjucis un saniknots: tādu atbildi viņš nebija gaidījis.

—   Vēl tikai pāris vārdu. Vai- jūs gribat, — lielākas cienības labad viņš atkal lietoja uzrunu «jūs», — lai es atbrīvoju Ihtiandru?

Gutiēre neuzticīgi paskatījās uz Zuritu, it kā vēlēda­mās uzminēt, kāda jauna viltība viņam prātā.

—   Un tad? — viņa dzestri jautāja.

—    Ihtiandra liktenis ir jūsu rokās. Pietiks ar jūsu pavēli Ihtiandram, lai viņš atnes uz «Medūzu» pērles, kuras glabā kaut kur zemūdens alā, un es atlaidīšu «jūras velnu» uz visām četrām debess pusēm.

— Iegaumējiet labi, ko es jums teikšu. Es neticu nevienam jūsu vārdam. Jūs paņemsiet pērles un atkal pieķēdēsiet Ihtiandru. Tas ir tikpat skaidrs kā tas, ka es esmu paša melīgākā un nodevīgākā cilvēka sieva. Iegaumējiet to labi un nemēģiniet nekad iepīt mani sa­vos tumšajos darījumos. Un vēlreiz — lūdzu, lieciet mani mierā.

Vairāk nebija ko runāt, un Zurita izgāja ārā. Savā kajītē viņš pārbēra pērles maisiņā, rūpīgi novietoja lādē, aizslēdza to un izgāja uz klāja. Ķīviņš ar sievu viņu diezin kā neuztrauca. Viņš domās redzēja sevi kā bagātu un cienītu vīru.

Izgājis uz kapteiņa tiltiņa, viņš aizsmēķēja cigāru. Domas par nākamo bagātību patīkami saviļņoja. Vien­mēr modrs — viņš šoreiz nepamanīja, ka matroži, ba­riņos salasījušies, par kaut ko klusu apspriežas.

PAMESTĀ «MEDŪZA»

Zurita stāvēja pie borta, iepretim fokmastarn. Pēc stūrmaņa mājiena vairāki matroži reizē metās viņam klāt. Viņi nebija apbruņoti, toties viņu bija daudz. Taču uzveikt Zuritu nebija vis tik viegli. No mugurpuses viņā bija ieķērušies divi matroži. Zurita izrāvās no uzbrucē­jiem, atkāpās pāris soļu un visā spēkā atsviedās atpa­kaļ pret borta malu.

Ievaidoties matroži palaida vaļā savu upuri un pa­krita uz klāja. Zurita izslējās un sāka atsist ar dūrēm jaunu ienaidnieku uzbrukumu. Viņš nekad nešķīrās no revolvera, bet šoreiz uzbrukums nāca tik negaidīts, ka Zurita nebija paspējis izvilkt revolveri no maksts. Viņš lēni kāpās uz fokmasta pusi un piepeši mērkaķa veiklībā sāka rāpties augšā pa vantīm.

Kāds matrozis nogrāba viņu aiz kājas, bet Zurita ar otru kāju iespēra viņam pa galvu, un apdullinātais matrozis pakrita uz klāja. Zurita paguva uzrāpties līdz marša burai un atsēdās tur, neganti lamādamies. Te viņš varēja justies zināmā drošībā. Viņš izvilka revol­veri un uzsauca:

—   Pirmajam, kas iedrošināsies nākt pie manis, es sadragāšu galvu.

Matroži apakšā trokšņoja, apspriezdamies, kā rīko­ties tālāk.

—   Kapteiņa kajītē ir bises! — sauca stūrmanis, pū­lēdamies pārkliegt citus. — Iesim uzlauzt durvis!

Vairāki matroži devās uz lūku.

«Pagalam,» Zurita nodomāja, «nošaus!»

Viņš pameta acis uz jūru, meklēdams negaidītu pa­līdzību. Un, neticēdams pats sev, Zurita ieraudzīja, ka «Medūzai» neparastā ātrumā tuvojas zemūdene, šķel­dama okeāna līmeni.

—   Kaut nu tā neienirtu ūdenī! — Zurita čukstēja. — Uz tiltiņa ir cilvēki. Vai tiešām tie mani nepamanīs un pabrauks garām?

—   Palīgā! Ātrāk! Slepkavas! — Zurita sāka kliegt visā spēkā.

Acīm redzot uz zemūdenes bija viņu pamanījuši. Laiva, nesamazinot ātrumu, nāca tieši uz «Medūzu».

No šonera lūkas jau parādījās apbruņotie matroži. Viņi izbira uz klāja un tagad neapņēmīgi apstājās. «Me­dūzai» tuvojās apbruņota zemūdene — acīm redzot mi­litāra laiva. Nevar taču nogalināt Zuritu šādu nelūgtu liecinieku acu priekšā.

Zurita triumfēja. Taču viņa gaviles nebija ilgas. Kristo un Baltazars stāvēja uz tiltiņa un tiem blakus stalts vīrs ar plēsīga putna degunu un ērg|a skatienu. No zemūdens klāja viņš uzsauca:

—   Pedro Zurita! Jums nekavējoties jāizsniedz mums jūsu nolaupītais Ihtiandrs! Dodu jums piecas minūtes laika, jeb es nogremdēšu jūsu šoneri!

«Nodevēji!» Zurita nodomāja, nikni noraudzīdamies uz Kristo un Baltazaru. «Taču labāk pazaudēt Ihtiandru nekā savu galvu.»

—   Es viņu tūliņ atvedīšu, — Zurita atsaucās, kāp­dams lejā pa vantim.

Matroži jau saprata, ka jāglābjas. Viņi aši laida lejā laivas vai metās ūdeni un peldēja uz krastu. Katrs rū­pējās tikai par sevi.