Cilvēks- amfībija

Ihtiandrs bija bez brillēm un tāpēc no apakšas re­dzēja jūras virsmu tādu, kādu to redz zivis: virsma šķita nevis plakana, bet konusveidīga, it kā Ihtiandrs atrastos milzu piltuves dibenā. Sā konusa malas likās apmargo­tas ar sarkanām, dzeltenām, zaļām, zilām un mēļam apmalītēm. Aiz konusa pletās spīdošais ūdens līmenis, kura kā spogulī atmirdzēja zemūdens priekšmeti: klintis, aļģes un zivis.

ihtiandrs nogulās uz krūtīm, aizpeldēja līdz krastam un atsēdās starp kiintim, netālu no sēkļa. Zvejnieki bija izkāpuši no laivas jūrā un vilka laivu uz krastu. Viens no viņiem bija iemērcis kājas līdz ceļgaliem ūdenī. Ih­tiandrs redzēja virs ūdens bezkājaiņu zvejnieku, bet ūdenī tikai viņa kājas, kuras savukārt atplaiksnījās lī­meņa spogulī. Otrs zvejnieks bija iebridis līdz pleciem. Un ūdenī parādījās ērmīga būtne bez galvas, bet ar čet­rām kājām, it kā diviem vienādiem cilvēkiem būtu no­cirtuši galvas un viena plecus uzlikuši uz otra pleciem. Kad ļaudis tuvojās krastam, Ihtiandrs redzēja viņus tā, kā redz zivis: atspoguļotus it kā bumbā, redzēja viņus

no galvas līdz kājām, iekams tie vēl piegāja klāt piē krasta. Tāpēc viņš vienmēr paspēja aizpeldēt, iekams cilvēki viņu pamanīja.

Sie dīvainie ķermeņi ar četrām kājām bez galvas un galvas bez ķermeņiem tagad Ihtiandram likās nepatī­kami. Cilvēki… Viņi tik skaļi trokšņo, smēķē briesmī­gus cigārus, viņiem nejauka smaka. Nē, pie delfīniem labāk — tie ir tīri un līksmi. Ihtiandrs pasmaidija, viņš atcerējās, kā reiz bija padzēries delfīna pienu.

Tālu dienvidos ir neliels līcis. Smailās zemūdens klintis un smilšu sēre aizsprosto kuģiem pieeju no jūras. Krasts tur klinšains un kraujš. So līci neapmeklē ne zvejnieki, ne pērļu meklētāji. Paseklo dibenu sedz biezs augu paklājs. Siltajā ūdenī daudz zivju. Te vairākus gadus no vietas mēdza atpeldēt delfīnu mātīte, un te, šai siltajā līcī, viņai piedzima bērni — divi, četri, daž­reiz pat seši. Ihtiandru ļoti uzjautrināja mazie delfīni, un viņš stundām vēroja tos, nekustīgi noslēpies augos. Delfīnēni te smieklīgi kūleņoja virs ūdens, te zīda māti, stumdami ar purniņiem cits citu nost. Ihtiandrs sāka uzmanīgi pieradināt tos: ķēra zivtiņas un mieloja mazos delfīnus. Pamazām tiklab māte, kā mazuļi pierada pie Ihtiandra. Viņš jau draiskuļojās kopā ar mazuļiem, tvarstija tos, meta gaisā, burzīja, plucināja. Viņiem, re­dzams, tas patika — viņi neatkāpās no tā ne soli un katrreiz barā traucās pretī, kad viņš parādījās līcī ar dāvanām — garšīgām zivtiņām vai vēl gardākiem ma­ziem, maigiem astoņkājiem.

Reiz, kad pazīstamajai delfīnu mātītei piedzima bērni un tie bija pavisam vēl mazi zīdaiņi, — viņi neko citu neēda, tikai pārtika no mātes piena, — Ihtiandram ienāca prātā pašam nogaršot delfīna pienu.

Viņš nemanīts pielavījās pie delfīnu mātes, sa­tvēra to un sāka zīst pienu. Delfīniete nebija gaidījusi tādu uzbrukumu un šausmās drāzās ārā no līča. Ih­tiandrs tūliņ palaida vaļā pārbiedēto dzīvnieku. Pienam bija stipra zivju piegarša.

Pārbiedētā māte, atbrīvojusies no negaidītā zīdaiņa, iespruka kaut kur dziļumā, mazuļi apjuka un sāka šau­dīties uz visām pusēm. Ilgi dzenāja Ihtiandrs muļķa

dclfinenus, kamēr Ieradās māte un aizveda tos uz bla- kuslīci. Tikai pēc vairākām dienām atjaunojās viņu vecā draudzība …

Kristo bija noraizējies ne pa jokam. Ihtiandrs trīs dienas nebija rādījies mājās. Viņš Ieradās noguris, no­bālējis, bet apmierināts.

—  Kur tu klaiņoji? ~ indiānis skarbi noprasīja, iepriecināts par Ihtiandra Ierašanos.

—  Okeāna dibenā, — Ihtiandrs atbildēja.

—  Kāpēc tu esi tik bāls?

—      Es… es i tik tikko izglābos no nāves, — Ihtiandrs irmo reizi mūžā samelojās un izstāstīja Kristo notikumu, ko bija piedzīvojis daudz agrāk.

Okeāna dziļumos paceļas klinšaina plakankalne, bet augšā, tās vidū — liela ovāla iedobe, īsts zemūdens kalnu ezers.