Cilvēks- amfībija

—   Aizgāja pie kaimiņienes pēc gludekļa. Mežģinītes un lentītes vien prātā. Tūliņ būs atpakaļ, — Baltazars atbildēja.

—    Un Zurita? — Kristo nepacietīgi taujaja.

—    Kaut kur aizvilcies, nolādētais. Vakar mes ar viņu mazliet saķildojāmies.

—    Atkal Gutiēres dēļ?

—    Jā. Zurita locījās viņas priekšā kā zutis. Bet viņa tikai savu: negribu un negribu. Ko lai dara ar viņu? Untumaina un tiepīga. Pārāk augstās domās par sevi. Nesaprot, ka ikviena indiāņu meitene, kaut viņa būtu pirmā skaistule pasaulē, uzskatītu par laimi iziet par sievu pie tāda cilvēka. Pašam savs šoneris, nirēju ar­telis, — Baltazars sirdījās, mērcēdams pērles šķīdinā- jumā. — Droši vien Zurita aiz dusmām dzer.

—    Ko mēs lai darām?

—    Vai tu atvedi?

—    Sēž.

Baltazars, piegājis pie durvīm, ziņkāri paglūnēja pa atslēgas caurumu.

—    Neko neredzu, — viņš klusu sacīja.

—    Viņš sēž uz krēsla pie letes.

—    Neredzu. Tur tikai Gutiēre.

Kristo ātri atvēra durvis un kopā ar Baltazaru iegāja veikalā.

Ihtiandra tur nebija. Tumšajā kaktā stāvēja mei­tene, Baltazara audžumeita Gutiēre. Meitenes skais­tumu daudzināja tālu aiz Jaunās ostas robežām, bet viņa bija kautra un untumaina. Visbiežāk viņa runāja dziedošā, bet stingrā balsī:

—    Nē!

Pedro Zuritam Gutiēre bija iepatikusies. Viņš gri­bēja meiteni precēt. Arī vecajam Baltazaram nebija iebildumu saradoties ar šonera īpašnieku un kļūt par tā kompanjonu.

Taču uz visiem Zuritas priekšlikumiem meitene ne­grozāmi atbildēja:

—    Nē.

Kad tevs un Kristo ienaca istabā, meitene stāvēja, noliekusi galvu.

—    Labdien, Gutiēre, — Kristo viņu uzrunāja.

—    Kur jaunais cilvēks? — Baltazars uzprasīja.

—    Es neslēpju jaunus cilvēkus, — meitene smaidī­dama atbildēja. — Kad es ienācu, viņš tik dīvaini pa­skatījās uz mani, it kā nobijies, pietrūkās kājās, pēkšņi piespieda roku pie krūtīm un izskrēja ārā. Es nepaspēju ne apskatīties, kad viņš jau bija projām.

«Tā bijusi viņa,» nodomāja Kristo.

ATKAL JŪRĀ

Ihtiandrs aizelsdamies skrēja gar jūras krastu. Iz­lauzies no šīs briesmīgās pilsētas, viņš bija krasi nogrie­zies no ceļa un devies uz jūrmalu. Viņš paslēpās starp piekrastes akmeņiem, apskatīja apkārtni, aši izģērbās, noglabāja drēbes akmeņos, pieskrēja pie ūdens un me­tās tanī.

Par spīti nogurumam, viņš nekad nebija peldējis tik strauji. Zivis izbailēs spruka, kur pagadījās. Tikai no­peldējis vairākas jūdzes, Ihtiandrs pacēlās augstāk un peldēja līdztekus krastam. Te viņš jau jutās kā mājās. Katrs zemūdens akmens, katra iedobe jūras dibenā bija viņam pazīstama. Seit, izšlaukus izlaidušās smiltīs, dzīvo mājas mīļotājas butes, tālāk slienas sarkanie ko­raļļu krūmi, slēpdami savos zaros sīkas, sarkanspuro- tas zivtiņas. Tai nogrimušajā zvejnieku barkā iemājoju­šas divas astoņkāju ģimenes, nesen tiem bija izšķīlušies mazuļi. Zem pelēkajiem akmeņiem mājo krabji. Ihti­andrs mēdza stundām ilgi vērot viņu dzīvi. Viņš zināja krabju mazos priekus, ko sniedza veiksmīgas medības, un mazās bēdas — knaibles pazaudēšanu vai astoņkāia uzbrukumu. Bet piekrastes klinšu tuvumā ir daudz austeru.

Beidzot, nonācis jau pie līča, Ihtiandrs pacēla galvu virs ūdens. Viņš ieraudzīja delfīnu baru, kas rotaļājās viļņos, un skali, stiepti uzsauca. Liels delfīns jautri no­spraustajās un ātri peldēja šurp pie sava drauga, te ienirdams, te atkal parādīdams starp viļņu korēm melno, spīdošo muguru.

—   Ātrāk, Līding, ātrāk! — Ihtiandrs uzsauca, steigdamies delfīnam pretī. Viņš pieķērās pie tā. — Pel­dēsim tālāk, labi ātri, uz priekšu!

Un, pakļaudamies jaunekļa rokai, delfīns strauji traucās klajā jūrā pfetī vējiem un viļņiem. Saceldams putas, viņš šķēla viļņus un auļoja, bet Ihtiandram šis ātrums aizvien vēl likās par mazu.

—    Nu, kas ir, Līding?-Ātrāk, ātrāk!

Ihtiandrs pavisam nokausēja delfīnu, tomēr šis brau­ciens pa viļņiem nespēja viņu nomierināt. Viņš pameta draugu pilnīgā neizpratnē, noslīdēja no spīdīgās mu­guras un iegrima jūrā. Delfīns mirkli pagaidīja, no­spraustajās, ienira, izpeldēja, vēlreiz neapmierināts no­spraustajās un, krasi apsviezdamies, devās m krastu, ik pa brīdim atskatīdamies. Viņa draugs neparādījās virs ūdens, un Līdings pievienojās baram, kur jaunie delfīni viņu līksmi sagaidīja. Ihtiandrs nira aizvien dzi­ļāk okeāna krēslainajās dzīlēs. Viņam gribējās palikt vie­nam, attapties no jaunajiem iespaidiem, tikt skaidrībā par visu uzzināto un redzēto. Viņš aizpeldēja tālu, nedo­mādams par briesmām. Viņš gribēja saprast, kāpēc nav tāds kā citi, kāpēc ir svešs jūrai un zemei.

Viņš nira dziļumā aizvien lēnāk. Ūdens kļuva blīvāks, tas jau spieda kā slogs, elpot kļuva arvien grūtāk. Vis­apkārt bija bieza, zaļganpelēka krēsla. Jūras iemītnieku bija mazāk, un daudzi no tiem bija Ihtiandram sveši — viņš vēl nekad nebija niris tik dziļi. Un pirmo reizi Ih­tiandram sametās baigi no šās mēmās, krēslainās pa­saules. Viņš žigli pacēlās virs ūdens un peldēja uz krastu. Saule rietēja, piestrāvodama ūdeni ar sarkaniem stariem, ūdenī šie stari, sajaukdamies ar ūdens zilgm-i, laistījās maigos mēļi sārtenos un zaļganzilos toņos.