Dārdu aizas noslēpums

— Cieši aiztaisi āra lūku un never vaļā, lai tev atkal kaut kas nesāktu rēgoties. Skaidrs? Un neej nost no radioaparāta. Pēc stundas izsauksim pa radio Lielo kabīni. Stonor, iesim!

Durvīs Lovs' paskatījās atpakaļ uz ārstu, parādīja uz sienas skapi, iesita knipi sev pa apkakli un noliedzoši pagrozīja galvu.

… Stonors un Lovs jau notālēm saskatīja Rasela lielo augumu. Astronoms brida pa dziļo sniegu ap ledus kupolu, pēc tam pazuda plaisā. Kad Lovs un Stonors pieslēpoja klāt, viņš iznāca tiem pretim.

— Džek, kā veicas? — Stonors sauca, ņemdams nost slēpes.

— Heinrihs ir šeit.

— Bet Latikainens?

— Viņa nav.

— Ko Heinrihs stāsta?

— Neko. Viņš guļ nesamaņā.

Lovs klusītēm iesvilpās.

Visi trīs steigšus iegāja Ledus alā.

Polis gulēja uz guļamā maisa. Platā, dziļām grumbām izvagotā seja gluži kā mironim. Acis aizvērtas, zobi sakosti, cauri nagiem vīdēja zilganums.

— Viņš ir dzīvs, — Rasels sacīja, atbildēdams uz Stonora baiļu pilno skatienu, — bet es nespēju dabūt viņu pie samaņas.

Lovs noliecās pār Kovaļski, pataustīja pulsu, pašūpoja rudo galvu.

— Slikti, ka mūsu ārsts ir tāds kretīns.

— Un tomēr viņš te spētu vairāk laba darīt nekā mēs visi kopā, — Stonors iebilda.

Pa poļa augumu pārskrēja tikko jūtami drebuļi. Lovs pastiepa roku, gribēja pieskarties pie viņa pieres,

bet no Kovaļska matiem sprikstēdamas izlēca zilganas dzirkstis. Lovs steigšus atrāva nost roku.

Stonors, Lovs un Rasels pārmija skatienus.

— Liekas, it kā viņš būtu dabūjis strāvas triecienu, — Lovs purpināja. — Augums elektrības pilns.

— Radioaktivitāte tā nav nekādā ziņā, — Stonors sacīja, — pielikdams pie poļa nekustīgā auguma indikatoru. — Redziet, šautra nenovirzās.

— Pagaidiet, — Rasels iesaucās.

Viņš noliecās pie akumulatoriem un izslēdza gaismu. Stonors un Lovs, kas stāvēja blakus Kovaļska gultiņai, nobijušies pakāpās atpakaļ.

Poļa uzacis, mati un bārda tumsā iemirdzējās spožā violeti zilganā zaigā. Spīdēja arī seja un apģērbs, bet vājāk. Šķita, ka gultiņā izšļaukus guļ nekustīgs fosfo- rescējošs rēgs.

Rasels atkal ieslēdza gaismu. Mirdzums pazuda.

— Neizprotama būšana, — Stonors šaubīdamies teica. — Baidos, ka arī Ziro šoreiz būs bezspēcīgs. Džek, kā domā tu? \

— Mēs, protams, nezinām, kas tā par strāvu, kura skārusi Heinrihu, — astronoms domīgi atbildēja. — Tomēr jāpamēģina.

Viņš paņēma tukšu skārda konservu kārbu, kas bija nomesta pie prīmusa, sagrieza kārbu pa spirāli ar šķērēm, sloksnīti izritināja taisnu; atvienoja no radiostacijas zemes vadu un pievienoja to pie skārda plāksnītes, pēc tam attaisīja vaļā poļa kažokādas virsvalku un plāksnīti uzmanīgi pielika pie paģībušā kailajām krūtīm. Atskanēja kluss sprakšķis, bet tas vairs neatkārtojās, tiklīdz plāksnīte cieši piegula pie Heinriha auguma.

Rasels apsedza plāksnīti ar virsvalka stūri un pamāja Lovam, lai tas pienāk klāt.

— Pieturiet!.

Meteorologs neiebilda ne vārda, — paklausīja. Rasels vēlreiz izslēdza gaismu. Tagad spīdēja ne vien nekustīgais poļa augums, bet arī vara vads, kas bija savienots ar dziļi ledū iedzīto garo tapu. Drīz sāka fosforescēt arī ledus visapkārt tapai. Līdzko violetais

plankums alas ledus klonā kļuva platāks, poļa auguma spīdēšana kļuva vājāka.

— Viss pareizi, — Lovs paklusām teica. — Džek, tu esi liels gudrinieks!

Noklakšķēja slēdzis. Zem ledus griestiem iedegās spuldzīte.

— Veikli izdomāts, — Stonors savukārt teica, vērodams, ka zaļganais bālums izzūd no poļa sastingušās sejas. — Strāva neapšaubāmi aizplūst ledū. Bet kāda ir šī dīvainā strāva un tās nodarītais kaitējums?

— Pats galvenais, kādas būs sekas? — Lovs piebilda.

— Džek, vai tev nešķiet, ka tās varētu but kadas zemes strāvas, kas radušās sakarā ar vakardienas neparasti spožajiem kāviem? — Stonors jautāja.

— Nē.

— Bet kas tad?

— Nezinu.

— Tu velti gribi piedabūt astronomu, lai viņš sāk fantazēt, — Lovs sacīja. — Labāk fantazē pats. Ralf, tā ir tava specialitāte.

— Asprātīgi tas nav, — ģeologs apvainojās. — Galu galā mums taču jānoskaidro, kas te noticis.

— Labāk pārbaudīsim ārstēšanas metodi, — Lovs ierosināja. Viņš pielika roku pie poļa matiem. — Dzirksteles nelec. . Džek, nodzēs gaismu!

Pat tumsā auguma spīdēšana gandrīz vairs nebija saskatāma.

— Liekas, ģīboņa vietā stājas miegs, — Rasels sa- sija, ieklausīdamies poļa elpošanā.

— Lieliski! Džek, nu tad klāj vaļā, kur tu viņu atradi.

— Simt septiņdesmit metrus no šejienes — pie rūdas dzīslā izcirstās raktuves ejas sazarojuma.

— Pie raktuves ejas. . sazarojuma? — Stonors sarauca uzacis. — Arī tu domā, ka rūdas dzīsla sendienās izmantota?

— Jā. Tur ir vesela eju sistēma, kas veido ģeometriski pareizu tīklu.

— Šķiet, tavā atradnē, Stonor, kāds jau būs rakņājies, — Lovs zobgalīgi ieminējās.

— Šķiet, mēs visi pamazām sajūkam prātā! — ģeologs kliedza. — Nevar būt, ka rūdas ieži šeit jau kādreiz izmantoti! Vai saprotat? Nevar būt… Mēs esam pirmie cilvēki, kas nokļuvuši šinī Antarktikas kontinenta dajā.

— Tad jāpieņem, ka urāna rūdu izmantojuši pingvīni vai tie pērtiķiem līdzīgie spoki, kas mūs apciemoja pagājušajā naktī.