Dārdu aizas noslēpums

— Pats būsi uzkāpis savām brillēm, — Stonors sacīja, pamājis ar galvu uz ārsta pusi.

— Ja tev ir kādas rezerves brilles, — Lovs iebilda, — pierādīšu, ka, sniegā ieminot, tās nevar tik ļoti saspiest.

— Ko tu ar to gribi sacīt?

— Es gribu sacīt… — Lovs brītiņu klusēja un pārlaida klātesošiem nopietnu skatienu, — gribu sacīt, ka dīvaina, milzīgam pērtiķim līdzīga pinkaina būtne pēkšņi parādījās man blakus, kad aizrāpos līdz meteoroloģisko aparātu būdiņai. Palēcu sāņus un droši

vien satriecu galvu pret vēja mērītāja stabu. .

*

Nākamās dienas rītausmā viesuļvētra sāka gurt un temperatūra pacēlās līdz mīnus divdesmit grādiem. Kad pie apvāršņa ziemeļos uznira nespodra, iesarkana saule, vētra aprima gandrīz pavisam. Vējš vēl uzbrāzās atsevišķiem grūdieniem, saceldams sniega putekļu mākuļus stāvajās, baltajās nogāzēs.

Zilas ēnas iegulās dziļās, sniega piedzītās aizās, kur nespēja iekļūt zemās saules stari.

Stacijas apkaimes pārmeklēšana bija veltīga. Nule sadzītajā sniegā nemanīja nevienas pēdas. Daudzu kilometru tālumā- neredzēja nekādu dzīvības pazīmju.

Ledus alas radio aizvien vēl klusēja. Ekspedīcijas dalībnieki nolēma, ka Stonoram un Raselam jāmēģina ar slēpēm nokļūt pie alas. Ārstam un Lovam jāpaliek Lielajā kabīnē.

Pēc brokastīm Stonors un Rasels posās ceļā. Virs dūnu kombinezoniem viņi uzvilka vieglus, spilgti sarkanus virsvalkus, kas aizsargāja no vēja, uzmauca galvā kapuces, kuru malas bija apšūtas ar sudrabpelēkām zvērādām.

— Skaists pāris, — piebilda Lovs, kas bija izgājis viņus pavadīt, — gluži kā vārīti vēži! Vai šaujamos neesat aizmirsuši?

— Fred, vai tu vēl tici, ka pasaulē ir tādi pinkaini spoki? — Stonors jautāja.

Lovs paraustīja plecus.

— Ieročus tomēr vajadzētu paņemt līdzi.

Garais, kalsnējais Rasels papurināja melno bārdu.

— Fred, viss kārtībā! — Viņš uzsita pa svārku uz- blīdušo kabatu.

Abi divi viegli uzslēpoja ledus pakalnā. Rasels paskatījās atpakaļ, pamāja ar sarkanu dūraini un strauji sekoja Stonoram gar stāvo nogāzi.

Augstu gaisos virs slēpotāju galvām blīvējās melnas, saplaisājušas kraujas. Uz Ledus alu iemītā taka izzudusi. To bija aizputinājis sniegs.

Viņpus līkuma pavērās skats uz aizu, kura sniedzās tālu rietumos. Pār melno bazalta klinšu malām kā paspārnes karājās sapūsta sniega lēveņi. Virs milzīgā ledāja sastingušajiem viļņiem šur tur rēgojās senseni lavas bluķi. Nekustīgā, dziļām plaisām sašķeltā ledus upe «tecēja» no dienvidrietumiem, no Karalienes Modās zemes neizpētītiem apvidiem.

Stonors, kas slēpoja pa priekšu, apstājās un pielika pie acīm binokli.

— Ess redzu Ledus alas ieeju, — viņš sacīja, — bet visapkārt nav ne dvēselītes. Dīvaini, ka, sakarus zaudējuši, viņi tik jaukā laikā nemēģina nākt mums pretim.

Rasels klusēdams kārtoja slēpju saites.

— Džek, sakiet man — ko jūs īsti domājat par pagājušās nakts paniku? — Stonors jautāja, likdams somā binokli.

Rasels paraustīja plecus.

— Šorīt man iešāvās prātā dīvaina doma, — Stonors turpināja. — Ļoti dīvaina. Vai nenojaušat? …

Rasels papurināja galvu.

— Atgādināšu, ka daudzus gadus esmu strādājis Himalajos. Lai gan tās visas ir tīrās blēņas. Nav vērts pat runāt..

Stonors strauji atgrūdās ar nūjām un šāvās lejup; zilgani baltajā sniegā iezīmējās skaidrs slēpju sliedes pavediens.

*

Līdz šaurajai plaisai, kas veda ledus kupola iekšienē, vēl bija ejami daži soļi, kad Stonors apstājās un skaļi uzsauca. Bazalta klinšu raidītā atbalss ilgi atkārtoja kliedzienu un izgaisa tālē. Neviens neatbildēja.

— Dīvaini, — ģeologs murmināja, ar dūraini slaucīdams sasvīdušo pieri.

Rasels noņēma slēpes un devās uz plaisu. Visapkārt viļņaina svaiga sniega sega. Neviena pati pēda nebija manāma uz dzirkstošās, baltās virsmas. Astronoms paspēra vienu soli, pēc tam otru un iestiga kupenā gandrīz līdz jostas vietai.

— Šķiet, ka pēc sniega vētras viņi nav nākuši laukā no alas, — Stonors purpināja, piesardzīgi sekodams Raselam.

Dziļāk plaisā sniega bija mazāk, taču lielajā klusumā joprojām nedzirdēja ne skaņas. Plaisas ledus sienas sakļāvās vēl tuvāk. Kļuva tumšs. Spožā dienas gaisma tik tikko spēja izspraukties cauri biezajiem, zaļganajiem ledus slāņiem.

Rasels ieslēdza reflektoru. Spēcīgs gaismas kūlis atdūrās šaurās, apledojušās durvīs. Tās bija aizvērtas.

Rasels pārlaida gaismas šalti pār ledus sienām. Ie- zaigojās slēpju metāla klamburi. Pie sienas pieslietās nartas meta uz ledus garas, līkas ēnas.

— Viņi ir šeit, — Stonors sacīja. — Slēpes un nar- las noliktas tur, kur tām jābūt. Hallo, Heinrih!…

Atbildi saucējs nesagaidīja.

— Bet viņi taču šodien bijuši šaipus durvīm! —

lim

Stonors teica, rādīdams uz iemītām pēdām. — Hei, Toivo, Heinrih! — Viņš pagrūda durvis. Tās neatvērās.

— Aizbultētas no iekšpuses, — ģeologs piebilda un jau gribēja klauvēt.

Rasels parāva viņu aiz piedurknes.

— Ralf, durvis piesalušas pie stenderēm.

Viņš iegulās durvīs ar plecu. Stonors piepalīdzēja. Durvis brīkšķēdamas atsprāga vaļā.

Ledus alā valdīja tumsa.

— Heinrih, Toivo! — Stonors atkal sauca. Viņa balsī ieskanējās bailes.