Dārdu aizas noslēpums

— Vējš tagad dzenā pa kalnu līdzenumu simtiem tūkstošu tonnu sniega. Visas bolīda atliekas būs apbedītas dziļi jo dziļi. Džek, vai man nav taisnība?

Rasels nolēca uz grīdas un klusēdams paraustīja plecus.

— Kur tad nu? — Stonors prasīja, redzēdams, ka astronoms satver ārdurvju portjeras malu.

Rasete parādīja ar pirkstu augšup.

— Tikai ne soli nost no durvīm, — Stonors brīdināja. — Vai dzirdat, kas tur notiek? …

Rasels pamāja ar galvu un pazuda aiz smagās portjeras.

Pēc brīža viņš atgriezās, rausdams nost sniegu no bārdas un ūsām.

— Vai kaut ko redzējāt? — ārsts jautaja.

— Neko.

*

Četras dienas un četras naktis sniega vētra plosījās pār apledojušām Karalienes Modās zemes kalnu grēdām. Sausa, durstīga sniega lēveņi joņoja virs kupenās iegrimušajām stacijas ēkām gluži kā milzīgas upes straume palu laikā. Pat dienas vidū neko nevarēja saskatīt biezajā sniega duļķē. Izgaisa klintis un debess, apkārtējās kalnu grēdas un dziļā ieleja, kas desmitiem jūdžu stiepās uz rietumiem, uz tuksnešaino kalnu labirintu.

Virs galvām dūca radiomastu tērauda troses. Svilpoja un gaudoja trakā vētra.

Tiklīdz apdzisa īsā diena, kaut kur augstu debesu velvē uzliesmoja kāvu ugunis. To krāsainie stari nesasniedza trakojošā sniega okeāna gultni. Tikai sniega strūklu mainīgā nokrāsa liecināja, ka Antarktikas debesīs plosās ugunis.

Radiosakari pārtrūka. Sprakšķos un gaudoņā pazuda ne vien Dienvidāfrikas un Čīles staciju balsis, bet arī kaimiņu signāli no Lazareva Padomju antarktiskās stacijas, kura atradās tikai septiņsimt jūdžu attālumā no Stonora vadītās Anglijas, Amerikas un Francijas kopējās stacijas. Nevarēja saklausīt arī Ledus alas raidītāju, kur jau ceturto dienu nīka no bāzes nošķirtais ģeodēzists Heinrihs Kovaļskis un ģeologs Toivo Lati- kainens. .

Galvenā izeja no Lielās kabīnes, pie kuras atradās meteoroloģisko aparātu būdiņa, bija pavisam aizputināta.

Lovs un Rasels ar pūlēm atvēra papildi^gjas lūku. Svilinoša sniega vērpete iecirta sejā, aizķepināja acis. Lovs izrāpās no lūkas un, sniegā gulēdams, sāka taustīt stiepļu trosi, kas sniedzās uz meteoaparātu būdiņu. Rokas sagrābstīja tikai sausu sniega smeltni, kas brāzās līdzi vējam. Beidzot pirksti sataustīja ledū iedzītu me- tāla stieni.

Lovs sāka lādēties.

— Trose pārtrūkusi! — viņš kliedza Raselam, kurš neatlaidīgi lūkojās tumsā.

Astronoms pasniedza Lovam tievu neilona auklu. Meteorologs apsēja to sev ap vidu un aizrāpās melnajā naktī. Rasels uzmanīgi vēroja, kā atritinās aukla. Laiku

pa laikam viņš aši paskatījās augšup, no kurienes mirkļos, kad viens puteņa virpulis bija aizbrāzies un otrs vēl nebija uzskrējis, sniegu apstaroja neparasti spožo kāvu zaļganmēļie uguņi.

«Gluži kā uz kādas svešas planētas okeāna gultnē,» jaunais astronoms domāja. «Bet kāpēc tik intensīvs spīdums? Tāds vēl nekad nav redzēts. Un kā par postu nekas nav saskatāms. Putenis sacēlis sniegu pat virs Lielās kabīnes periskopa …»

Aukla bija izritināta. Rasels piesēja vienu galu pie savas jostas un gaidīja. Viegla raustīšana liecināja, ka Lovs tumsā rāpjas, mēģinādams sataustīt, kur atrodas aparātu būdiņa. Beidzot auklu neviens vairs neraustīja.

«Aizrāpies,» Rasels domāja, un sirds viņam kļuva vieglāka. «Pieraksta aparātu skaitļus.»

Pagāja dažas minūtes. Astronoms arvien vairāk juta skaudro aukstumu. Daudzkārtainais vilnas apģērbs un kažokādas kombinezons nespēja droši pasargāt no sala un vēja. Šeit, pie Lielās kabīnes kupola, bija aizvēnis, bet kā gan jādrebinās Lovam no vējiem neaizsargātajā ledainajā nogāzē…

Aukla arvien vēl nekustējās. Rasels to piesardzīgi pavilka. Atbildes signālu viņš nesagaidīja. Vai tiešām aukla bijusi pārāk īsa un Lovs rīkojies tik pārdroši un atraisījies? Šādā aukā un sniegputenī tas būtu īsts neprāts.

Rasels pavilka auklu stiprāk. Kļuva pilnīgi skaidrs: auklas otrs gals ir brīvs. Astronoms ieslēdza reflektoru. Taču spēcīgā gaisma netika tālāk par saviem pusotriem vai diviem metriem. Rasels ar stingiem pirkstiem steigšus piesēja auklas galu pie lūkas roktura un rāpās projām sniega pilnajā tumsā.

*

Stonors nemierīgi paraudzījās uz pulksteni.

— Ilgi ķēpājas..

Ārsts zvilnēja uz dīvāna un lēnītēm sūca rumu.

Stonora piezīme francūzi uzjautrināja.

Viņš ņirdzīgi pasmīnēja, kļuva redzami lielie, dzeltenie zobi, viņš grasījās kaut ko teikt, bet atmeta ar roku un ielēja vēl sev rumu.

Stonors sadrūma un pabīdīja pudeli tālāk no Ziro.

— Doktor, es jūs lūdzu. . Pēdējās dienās atkal pārāk daudz dzerat. Jā, vai nevajadzētu vēlreiz pamēģināt sazināties ar Kovajski?

— Šef, veltīgi pūliņi, — Ziro nopūtās. — Ēterā trakāka rūkoņa nekā manā paurī.

— Pamēģiniet tomēr, es tikmēr paskatīšos, ko dara Lovs un Rasels.

Ārsts grīļodamies iegāja radiokabīnītē, kas atradās blakus Lielajai kabīnei, uzlika austiņas, ieslēdza raidītāju. Sprakšķēšana ēterā bija kļuvusi it kā klusāka. Bet kas tad tas?..