Dārdu aizas noslēpums

— Vai tad stāvoklis kļūs citāds, ja viņš tos akmeņus aizvāks aiz sava kambarīša finiera šķērssienas? — Lovs pasmiedamies jautāja. — Sarkancepurīte, neesi strauss! Izstarojumi šeit ir visapkārt. Urānu iežu dzīslas trīs kilometrus no šejienes. Varbūt tās ir arī tepat apakšā. No staru slimības mēs neviens vairs neizbēgsim.

— Putekļus, noslaukiet no galda putekļus, — Ziro atkārtoja, neklausīdamies, ko saka Lovs. — Šie putekļi ir radioaktīvi. Fred, saraus kopa ar slapju lupatu un izmet ārā.

Lovs smīkņādams noberza galdu ar lupatu un, kad ārsts izgāja laukā, pasvieda lupatu zem dīvāna.

Ziro uz paplātes ienesa kastroli, bļodiņas un lēja tajās viru.

Lovs izņēma no sienas skapja pudeli un trīs glāzes.

— Tevi šoreiz atstāšu tukšā, — viņš sacīja ārstam. — Spriežot pēc tava deguna, esi jau iztempis visu nedēļas devu.

— Netiesājiet, lai jūs netopat tiesāti, — ārsts sacīja un pašķielēja uz pudeli. — Lēju pie pudiņa rumu un tikai mazlietiņ to pagaršoju.

Nogaidījis, kamēr Lovs pielej glāzes, ārsts veikli izkampa viņam no rokām pudeli, paskalināja, paraudzījās tai cauri pret gaismu un pielika pudeles kaklu pie lūpām.

— Tam nu gan ir iekšas, — Lovs ar tikko manāmu skaudību sacīja, uzmezdams acis iztukšotajai pudelei.

— Un pamatīgs arī viss cits, — ārsts sacīja, uzkodai notiesādams sardīni. — Jūs šonakt krāksiet, bet man vēl jāsacer un jānoraida ēterā korespondence. Tas vis nav nekāds laika ziņojums! Manā darbā vajadzīga galviņa un fantāzija. Pasakiet, par kuru no jums lai meloju šīsnakts korespondencē.

— Varētu paslavēt viņu, — Lovs pamāja ar galvu uz astronomu, kas gulēja augšā zem griestiem. — Viņš upurē pusdienas savu meteoru dēļ.

— Tā ir laba ideja! — doktors strauji pagriezās uz krēsla. — Aprakstam likšu nosaukumu «Meteoru mednieks» un sākšu, piemēram, tā: «Pašaizliedzīgais jaunais zinātnieks, jau septīto mēnesi nenolaiž acu no teleskopa..» Jaunais cilvēk, piebilstu, ka otrreiz pusdienas es nesildīšu. Vai dzirdat?. .

— Dzirdu, — Rasels sacīja, raudzīdamies teleskopa okulārā un bez steigas kaut ko pierakstīdams.

— Jūs, angļi, esat apbrīnojami runīgi ļaudis, — usts turpināja, strēbdams viru. — Nezinu, ko es darītu, ja nebūtu Heinriha. Poļi daudzējādā ziņā tomēr ir līdzīgi mums, frančiem.

— Bet es? — iebilda Lovs. — Liekas, arī mani nevar saukt par pārāk nerunīgu.

— Pirmkārt, tu neesi īsts anglis. Amerikāņi ir īpaša nācija. Otrkārt, arī tu spēj caurām stundām nosēdēt pie šaha galdiņa kā runcis pie peļu alas. Viņš, — ārsts pamāja uz Stonoru, — prot runāt tikai par urānu. Bet, kas attiecas uz šo kosmosa priesteri, nezinu, vai viņš kopš pārziemošanas sākuma pateicis vienā laidā pat desmit vārdus.

Guļvieta tur augšā atkal iečīkstējās. Lovs un ārsts paraudzījās uz astronomu un pamanīja viņa sejā ārkārtīgu izbrīnu. Rasels bija nometis zīmuli, ar tievajiem pirkstiem steigšus grozīja aparāta skrūvītes; pēc tam atlaidās pret spilvenu gluži kā apžilbis, brīdi gulēja aizvērtām acīm, tad paslējās augstāk un atkal vērīgi raudzījās teleskopa okulārā.

Tobrīd tāla dunoņa, kas kļuva arvien spēcīgāka, pārspēja sniega aukas gaudošanu. Dunoņa auga, auga, beidzot izvērtās apdullinošā dārdoņā, no kuras nodrebēja Lielās kabīnes sienas un uz galda iešķindējās trauki. Likās — milzīgs vilciens aizdrāžas pār Karalienes Modās zemes tuksnešainajiem kalniem. Ārstam un Stonoram pielecot no galda, krēsli apgāzās. Bet dārdoņa jau pamazām apklusa. Notālēm atskanēja kaut kas līdzīgs sprādzieniem; vēlreiz nodrebēja sienas, un tad viss apklusa. Atkal bija dzirdama tikai vienmuļā sniega vētras gaudošana.

— Kas tur notika? — ārsts iesaucās, ar bailēm raudzīdamies uz griestiem.

— Šķiet, tā bija zemestrīce, — Stonors klusi teica un aizvien vēl klausījās. Lovs vērīgi lūkojās astronoma sejā, kas aiz uztraukuma bija nobālējusi.

— Džek, nu kas tur bija? — viņš jautāja, redzēdams, ka Rasels atkal atslīgst uz spilvena un ar kabatas lakatiņu slauka nosvīdušo pieri.

— Laikam milzīgs bolīds. Nokrita kaut kur tuvumā.

— Vai jūs to redzējāt? — Stonors vaicāja.

— Redzēju.

— Un esat pārliecināts, ka tas bija bolīds?

— Jā-ā …

— Vai tikai nebija starpkontinentālā ballistiskā raķete? — ārsts nedroši ieminējās.

— Ar kuru krievi gribēja iznicināt mūsu staciju, — Lovs piebilda.

— Ne visai asprātīgs joks, — Ziro aizvainojās.

— Jūsu tautieši raķetes izmēģina Kanaveralas zemes ragā. Un viņi, tēmēdami uz Dienvidatlantiku, gluži viegli varēja trāpīt Antarktīdā.

— Tas bija bolīds, — Rasels teica. — Parādījās ziemeļrietumos, pārlidoja pāri stacijai un eksplodēja kalnu līdzenumā uz dienvidaustrumiem no mūsu nometnes. Ļoti skaidri redzēju, cik krasi samazinās bolīda ātrums. Pirms bolīda tanī pašā virzienā brāzās meteorītu plūsma.

: — Vai pašlaik ir kaut kas redzams? — Stonors ziņkārīgi vaicāja.

— Nē, sniega auka kļūst spēcīgāka. Putenis aizsedz arī periskopa objektīvu.

— Laiks pierims, atradīsim bolīda šķembas, — Stonors teica un aizsmēķēja cigareti. — Antarktikā atrasts jauns meteorīts, tā būs sensācija.

— Neko jūs neatradīsiet, — Lovs pikti iebilda.