Dievi un karotāji

Viņam būtu vajadzējis iedomāties, ka nekas neat­turēs Pāriju no klaiņošanas pa Kalnu. Kāda viņai daļa gar karotājiem? Viņa bija Neleosa dzīvesbiedre un ciema burve; viņa mācēja uguns pelnos vai lapu čalā izlasīt dievu gribu un pieprata lāstus un burvestības. Neviens negribēja saķerties ar šamani pat Koronosa dzimtas karotāji ne.

-  Tu esi tālu no mājām, jaunekli, viņa sacīja, atžņiebdama melnus, apdrupušus zobus.

-   Tu tāpat, vecā, Telamons piesardzīgi atsaucās. Pie­nācis tuvāk, viņš saoda sastāvējušos mīzalu dvaku un ieraudzīja vecenes tunikas krokās rāpojam utis.

-   Kur tad tu tā iesi? viņa apjautājās, padevīgi pakla­nīdamās.

Zēns nosarka. Viņi abi zināja, ka burves verdziskā izturēšanās ir tikai izlikšanās un veids, kā paņirgāties. Vecene zināja, ka Telamons no viņas baidās.

Sieviete sēcoši iesmējās un uzplāja pa priedes stum­bru. Pārija atnāca paklausīties, kas sakāms orākulam. Bet tu, jauno saimniek, ej uz nepareizo pusi. Vadonis grib, lai tu esi Lapitosā.

Telamons sabozās. Tu nevari zināt, ko mans tēvs grib.

-   A, bet Pārija daudz ko zina ari tad, ja viņai nesaka. Lapitosā briest kaut kas nelāgs. Testors grib, lai dēls ir tuvumā.

Telamons vilcinājās. Vai vajadzētu sekot Izi uz rietu­miem vai ari jāgriežas atpakaļ mājup? Nolasi lapas, viņš lūdza burvei. Pasaki man, pa kuru ceļu iet.

Sieviete izvilka starp nokarenajām krūtīm paslēptu putna ādas maciņu. Izpurinājusi saujā gružus, viņa tos uzkaisīja kokam uz saknēm. Kauli, viņa iegrudzinādamās sacīja zēnam. Smalki samalti kauli lai barotu manu koku. Bagātie maksā, lai pajautātu pareģim, naba­gie maksā, lai Pārija ieklausās kokā, bet abos runā tas pats dievs.

-          Ja tu gribi samaksu, Telamons nepacietīgi sacīja,

-   tev būs jāpagaida.

Burve paglūnēja uz viņu. Pārija ir pacietīga. Viņa zina, ka jaunais saimnieks samaksās.

Gluži kā no nekurienes sacēlās vējš, priede sāka šalkt, un burve piešķieba galvu, lai ieklausītos, vienlai­kus ieurbdamās Telamonā ar savām mazajām, melna­jām vaboles ačelēm. Zēnam gribējās novērsties, bet viņš nespēja. Sviedri tecēja starp lāpstiņām un koda vātīs uz muguras. Viņš juta, kā burve iztausta viņa gara tumšākos nostūrus.

Beidzot vecene ierunājās. Cilvēku ceļi ir savijušies kā saknes. Tāpat arī tava sirds, jauno saimniek. Tā saka mans koks.

-   T-tā nav nekāda atbilde, Telamons izstomīja.

Vēl viens izpuvis smaids. Bet tas ir tiesa.

-   Es neprasīju mīklu! zēns dusmīgi iesaucās.

Pārija iesmējās un atsāka barot savu koku.

Telamons soļoja šurpu turpu, ar nūju šķaidīdams dadžus. Viņam bij a j āatrod Izi un kalnu otrā pusē j āsatiekas ar Hīlasu bet tēvam viņu vajadzēja Lapitosā. Briest kaut kas nelāgs…

Viņš aizmeta nūju. Draugiem viņš bija vajadzīgs vai­rāk.

Telamons strupi pamāja burvei ar galvu, uzmeta plecā savu aizsaini un devās ceļā uz rietumiem, uz Jūru.

11

Jūrasputns sekoja laivai jau visu ritu un meta skatie­nus uz Hīlasu, it kā vaicājot: ko, tu vēl dzīvs? Zēns jau bija atmetis ar roku mēģinājumiem trāpīt putnam ar airi. Viņam nekad nelaimējās.

Viņš airējās uz ziemeļiem, bet Jūra vilka uz dienvi­diem. Un zeme joprojām nebija redzama. Saule apsvili­nāja plecus un izraisīja pulsējošas galvassāpes. No sāls sūrstēja ievainotā roka. Zēns bija tik izslāpis, ka nespēja norīt siekalas, un izsalcis. Viņš ar ilgošanos atcerējās krastā pamesto maisu ar ēdienu.

Hīlass lūkojās uz apvārsni, meklējot kuģus, līdz sāka sāpēt acis, bet pagaidām neko neredzēja; viņš visu laiku domājās saskatām buras, bet beigās tās izrādījās tikai viļņi. Tomēr viņš zināja, ka Vārnas dzīsies viņam pakaļ. Tie nerimsies. Vārnas bija gluži kā Niknie cilvēku veidolā.

Kad slāpes kļuva neciešamas, zēns pasmēla saujā jūras ūdeni un iedzēra. No tā bija jāsāk rīstīties. Viņš pačurāja laivā un mēģināja dzert, bet garša bija tik nejauka, ka viņš šķidrumu izspļāva.

Pie stilba joprojām bija piesiets bronzas duncis, bet Hīlass nebija redzējis nevienu pašu zivi, tikai kaut kādus jocīgus, caurspīdīgus radījumus, kas peldēja ūdenī kā pulsējoši šķidrauti. Vienu viņš noķēra, bet tas dzēla ļau­nāk par nātrēm, tāpēc viņš iemeta to atpakaļ.

Tad zēnam iešāvās prātā kāda doma. Vītola mizas saite ap stilbu gan bija izžuvusi un cieši savilkusies, bet viņam tomēr izdevās atraisīt mezglus un atbrīvot nazi. Nogriezis tunikas apakšmalu, Hīlass iemērca to Jūrā un aptina ap galvu. Mitrā drāna bija brīnišķīgi vēsa. Daudz labāk. Zēns apšļakstījās viscaur, izmērcējot visu tuniku. Kāpēc viņš par to neiedomājās jau agrāk?

Bronzas nazis saulē neganti zvīļoja, un zēns pirmo reizi pamanīja, ka tam uz spala ir iegravēta kāda zīme četrās daļās sadalīts aplis. Viņš prātoja, ko gan tas nozīmē.

Asmenī Hīlass pamanīja savu atspīdumu. Tajā viņš izskatījās kaulains un apņēmīgs. To redzot, zēns sajutās stiprāks. Bija daudz kas, ko viņš spēja, un nazis tur varēja palīdzēt.

Nogriezis tunikai vēl strēmeli, zēns izgrieza divus caurumus un apsēja to ap acīm. Zvērojošā saules gaisma uzreiz kļuva paciešama.