Dievi un karotāji

Delfīns pašāvās sāņus un pazuda dzelmē. Tad viņš augstu palēcās no ūdens un gaisā pagriezās, smagi iekrizdams atpakaļ ūdenī ar tādu plunkšķi, ka izmērcēja Hīlasu no galvas līdz kājām. Zēns izpurināja no matiem

ūdeni un atplauka platā smaidā. Viņš gan nebija par to īsti pārliecināts, taču domāja, ka tas nozīmē “jā”.

Lai parādītu, ka ir sapratis, Hīlass pārmeta pār bortu anšovu, un Gars to noķēra un aprija.

Tu vienmēr būsi mans draugs, Hīlass viņam domās sacīja.

Tumšā acs vēlreiz ieskatījās viņējās, un zēns sajuta, ka delfīns saprot un jūtas laimīgs.

Bet bars jau griezās prom.

īsu brīdi Gars turējās blakus kuģim, bet tad pagrie­zās un aizpeldēja pie sava bara. Viņš pēdējo reizi ielūko­jās Hīlasam acīs, tad izlieca muguru, pasita gaisā asti un nozuda, izgaisdams savā dziļajā, zilajā pasaulē, kur Hīlass viņam nekad nevarēs sekot.

Zaļā bura piepūtās, un čīkstošais kuģis peldēja uz priekšu pāri viļņiem. Hīlasam uz vaigiem žuva asaras.

Kapteinis pienāca un pasniedza māla krūku. Hīlass pateicībā pamāja un iedzēra. Tas bija ar medu un grauz­dētiem miežiem sajaukts ūdens un vīns: biezs, veselīgs un spēcinošs. Kad Hīlass pasniedza krūku atpakaļ, kap­teinis norādīja uz viļņiem, izrakstīja ar plaukstu gaisā loku, pielika pie krūtīm dūri un norādīja uz Hīlasu.

-   Jā, Hīlass pamāja. Tas delfīns ir mans draugs.

Kapteinis atgriezās pie stūres, un Hīlass apdomāja tikko pateikto. Tad viņš apēda atlikušos anšovus, pēdējo izmeta pār bortu kā ziedojumu un sajutās mazliet labāk.

Viņam iešāvās prātā, ka varbūt Pirrai bija taisnība un viss tiešām sākās ar Dievieti. Pirms daudzām dienām Līkasa kalnā Viņas vārdi Orākula mutē bija kalpojuši par dzirksteli, kas aizdedza posu, lika Vārnām uzbrukt Hīlasa apmetnei un aizsūtīja viņu ceļā, kas atveda uz šo salu.

Šeit viņš bija atradis Garu; un nu Gars atkal bija pie sava bara, un Hīlass un Pirra bija palīdzējuši tam notikt. Un varbūt tas nozīmēja, ka Hīlass kādu dienu atradīs Izi.

Sala saruka līdz tumšai, izplūdušai līnijai pie apvār­šņa. Tai priekšā Hīlass pamanīja pavīdam sudrabainu zibsni. Sirdī viņš zināja, ka tas ir Gars vienā no saviem augstajiem, virpuļojošajiem lēcieniem.

Pacēlis roku, Hīlass uzsauca ardievas. Tad viņš iesmē­jās jo saule apžilbinoši vizuļoja ūdenī, un viņš bija dzīvs un brīvs, un viss bija iespējams.

Tad zaļās buras piepūtās, kuģis saslējās un metās mir­dzošajās putās, un Hīlass noskatījās, kā Spuru ļaužu sala lēni nogrimst Jūrā.