Dievi un karotāji

Viņš nevis mēģināja nozust, bet sāka kāpt klintīs viņai pretī. Nupat atcerējos es atradu šo. Ņem, ātri!

Pirra nostiepa savas saites un, pasniegusies lejup, paņēma piedāvāto: tā bija neliela, šīferpelēka spalva ar zilganpelēku malu.

-   Tā ir piekūna spalva, Hīlass paskaidroja. Atradu to kādā līcī. Un man šķita, ka no tās sanāktu labs amulets.

-   Tas ir labākais, kas man jebkad ir piederējis, mei­tene neskaidri nomurmināja. Bet man tev nekā nav.

Zēns uzsmaidīja. Pirra, tu man tikko iedevi gabalu zelta!

-   Nē, es domāju amuleta. Briesmīgākais bija tas, ka patiesībā viņai kaut kas bija, bet šī lieta bija palikusi apmetnē. Jūzerrefs no izdedzinātās ielejas bija atnesis vienu no lauvas nagiem, un Pirra bija nodomājusi to atdot Hīlasam: bet nu bija par vēlu.

Meitene paskatījās lejup un ieraudzīja, ka Hīlass veras viņā caur pinkainajiem, gaišajiem matiem. Tu jau vienreiz aizbēgi, viņš sacīja. Gan izdosies atkal.

Pirra mēģināja atbildēt, bet viņai aizžņaudzās rīkle.

-   Esi drosmīga un nepadodies! Gan tev sanāks.

Viņa izspieda smaidu. Lai tev veicas, Hīlas!

-   Tev tāpat.

Pirrai gribējās pajautāt, vai viņam šķiet, ka abi vēl satiksies, bet Jūzerrefs un karotāji bija jau gandrīz klāt; un, kad bija droši atkal paskatīties atpakaļ, Hīlass jau bija prom.

Hīlass vēl ilgi pēc tam, kad kuģis bija aiznesis Tela­monu un Pirru prom, palika stāvam krastā un skatījās tam pakaļ.

Viņus bija aiznesis spirgts ceļavējš, taču tagad tas bija pierimis un salā valdīja klusums. Pat kaijas nelidinājās pār ūdeni. No Gara nebija ne vēsts. Droši vien viņš medīja kopā ar savu baru.

Hīlass sev sacīja, ka tas ir labi, tas nozīmē, ka Gars ir laimīgs; bet viņš tā nevarēja justies. Zēns zināja, ka abi ar Garu nevar būt kopā. Niršana bija to pierādījusi. Gars bija mēģinājis viņam parādīt savu mīļoto Jūru, bet tā bija viņu gandrīz nogalinājusi.

Vai Gars to arī zināja? To nevarēja pateikt. Delfins nebija tuvojies izņemot īso parādīšanos pie kuģa.

Telamona sagādātās mantas Hīlass atrada tieši tur, kur viņš bija sacījis, zem platānas ar nolauzto zaru. Tur bija pilns ūdens maiss, tunika, josta un pat vien­kāršs bronzas nazis; turpat atradās ar olīvām piebāzta kazādas tarba, ciets siers un sālītas skumbrijas. Telamons tomēr bija turējis doto vārdu. Hīlasam negribējās par to domāt.

Soļojot uz ziemeļiem, zēns nonāca pie plaisas, ko Zemes Drebinātājs bija izplēsis krastā. No vraka nebija ne ziņas, ne miņas. Tur, kur tas bija atradies, tagad nerim­tīgi plīsa viļņi.

Domās Hīlass sadzirdēja Krātosa drausmīgos gārdzo­šos smieklus. Ko viņš tur izkliedza tai savādajā, skarbajā valodā? Kāpēc viņš sauca: Tagad tev nemūžam neizdosies?

Pārmetis plaisai laipu no izskalotiem kokiem, Hīlass pārrāpās pāri uz zemesraga un pagāja garām vrakam, kur abi ar Pirru bija vākuši mantas. Viņam negribējās domāt par meiteni; negribējās domāt arī par to, kas gai­dāms turpmāk: būs vienam pašam jādodas Jūrā ar plostu un jāatvadās no Gara.

Izrādījās, ka ar plostu viņš nekur vis nebrauks tas pašlaik mundrā gaitā peldēja prom Jūrā. Zaglis bija uzslē­jis uz tā mastu un piesējis tam gabalu kaut kur atrastas buras tā gan bezvējā ļengani nokarājās. Vīrietis stāvēja izplestām kājām un ar vienu roku turēja stūrējamo airi, ļaujot straumei sevi nest garām klintīm. Viņš bija nogrie­zis matus, lai nomaskētos no Niknajiem, taču Hīlass viņu uzreiz atpazina.

-    Akastos! viņš uzsauca un, šļakatām šķīstot, ieskrēja ūdenī.

Akastoss pagriezās, un viņa vaibsti uz mirkli sastinga; tad viņš iekliedzās, bet varbūt tie bija smiekli. Blusa! Tu izdzīvoji!

Hīlass bija pārskaities. Ne jau pateicoties tev! Tas ir mans plosts! Ved to atpakaļ!

Akastoss atkal gandrīz iesmējās un papurināja galvu.

-   Bet tas ir mans! Hīlass auroja. Es to uzbūvēju!

-   Taisnība, Akastoss piekrita. Bet tu izmantoji manu kuģi. Tomēr pastrādāji tīri labi, kaut ari esi no kal­niem; buru gan tu piemirsi.

Izmisīgi vēlēdamies viņu piespiest turpināt sarunu, Hīlass pajautāja, kā viņam izdevies paslēpties no Vārnām.

Akastoss stīvi saslējās. Vārnām? Viņi bija te? Uz salas?

-   Tur tālāk krastā! Liedagā bija kauja. Tad Pirra… viņa pamodināja Zemes Drebinātāju. Bet tagad viņi ir prom.

-   Un es nemaz nezināju, Akastoss pie sevis noteica.

-    Rādās, ka dievi mani atkal ir piemānījuši. Tad viņš uzrunāja Hīlasu: Bet par Zemes Drebinātāju tev gan nav taisnība, Blusa. Viņš nepamodās. Tur jau tikai miegā noraustījās viņa aste. Kad Zemes Drebinātājs mostas, veseli kalni pārplīst pušu un vemj uguns upes, un Jūra uzbrūk zemei… Kad Zemes Drebinātājs tiešām modīsies, tu to pamanīsi. Viņš atkal pievērsās stūrei.

-   Ņem mani līdzi! Hīlass sauca. Akastoss bija ciet­sirdīgs, taču nebija Vārna, un pat vīrs, kuru vajā Niknie, bija labāks par izredzēm palikt vienam pašam. Lūdzu! viņš diedelēja.

-   Nevaru, Blusa. Tu nes nelaimi, un tās man jau tāpat ir atliku likām.