Dievi un karotāji

Hīlasam aizcirtās elpa. Kā svešinieks zināja, ka viņš ir puika, ja viņu nemaz neredzēja?

-   Ā, es par tevi daudz ko zinu, vīrietis sacīja tā, it kā Hīlass būtu runājis balsī. Tu esi kārns. Noguris. Mazliet pieklibo ar kreiso kāju. Kas notika vai uzmini uz ērkšķa?

Hīlasam sāka reibt galva. Vai būtu iespējams, ka tas nemaz nebija cilvēks, bet kāds nomaskējies nemirstī­gais?

Un tomēr ja tas bija nemirstīgais, tad tas taču noteikti varētu viņu piespiest kāpt lejā?

Bet, ja nebija, kāpēc tad nekāpa augšā un nenovilka Hīlasu lejā. Ja nu vienīgi… ja nu vienīgi viņš nevarēja uzkāpt augšā, jo…

-   Tev taisnība, svešinieks piekrita. Ar to skrambu kājā es īsti negribētu nekur līst. Kā tevi, starp citu, sauc?

Jautājums bija tik negaidīts, ka Hīlasam gandrīz paspruka atbilde.

Vīrietis paraustīja plecus. Nu ko, tad es pats došu tev vārdu. Saukšu tevi par Blusu, jo tikai blusa spētu uzlēkt tur augšā. Tātad, Blusa. Ja tu nekāpsi lejā, man būs jānodara pāri skuķim…

-   Nē, nevajag! Hīlass iekliedzās.

-    Ā Blusa prot runāt, svešinieks sausi noteica.

-   Un pēc akcenta es teiktu, ka tā ir no Likonijas…

-   Nedari viņai pāri!

-   Nu, tas nu ir atkarīgs no tevis, vai ne?

Hīlass kodīja lūpu. Viņam iešāvās prātā ja jau sve­šinieks tiešām bija sagūstījis Pirru, kur tad viņa bija? Vai tās būtu tikai tukšas runas?

Tad zēns saprata. Pēdas. Svešinieks bija sadzinis viņa pēdas un tāpat arī Pirras.

Vīrietis pagrāba sauju pelnu un noskatījās, kā tie izbirst caur pirkstiem. Labs jūrnieks, viņš bilda,

-    vienmēr zina, kas vējam padomā. Tev gan tas neko daudz neizteiks, tu jau esi no līdzenumiem.

-   Es ne, es… Hīlass aizvēra acis.

-   Tu esi kalnu puika? Jā, protams, to man būtu vaja­dzējis uzminēt no tavas paslēptuves. Tu gan esi aizklīdis krietni patālu no Līkasa kalna, ko, Blusa?

Hīlass neatbildēja. Viņš jutās kā pele, ko iedzinusi slazdā biedējoši gudra lapsa.

Svešinieks atgrūdās no klintsbluķa un sāka vākt žaga­rus un kraut tos vēja pusē no Hīlasa. Kas viņam nu bija padomā?

Hīlass sadrūvējies vēroja, kā vīrietis aizklibo līdz aizai un gandrīz uzreiz atgriežas ar riekšu pūkainu zāļu pogaļu. Nometies ceļos kustēdamies mazliet neveikli ievainotās kājas dēļ -, viņš izvilka nazi un veikli iešķīla posā dzirksteles.

-   Tu prāto, ko es daru, viņš bezrūpīgi tērgāja. Nu ko, es tev to pateikšu. Vai zini, ko dara pēc ziemas, kad būdā tā vien mudž no utīm? Ko tad dara? Iemet ugunī vērmeles un kukaiņus izsvēpē. Viņš uzpūta iekuram un pakāpās malā, ļaujot tur vējot gaisam. Tas iedarbojas arī pret blusām.

Necik ilgi, un vējš jau pūta augšup pa nogāzi melnu dūmu vālus. Drīz vien Hīlass vairs nespēja paelpot. Kle­podams un rīdams dūmus, zēns akli rāpoja ārā, zaudēja pamatu zem kājām un pakrita.

Vienā acumirklī svešinieks pastiepās un norāva viņu lejā, nometa ar seju pret zemi un pielika pie zoda sava naža asmeni. Kur viņi ir? vīrietis noprasīja balsī, kas šķita tik cieta kā granīts.

-   Kas? Hīlass izdvesa.

-   Koronosa dēli! Ātri! Nemelo!

-   Es nezinu, ko tu domā!

Spēcīgas rokas sasēja Hīlasam delmus ar viņa paša jostu, uzrāva zēnu kājās un turēja tik ciešā tvērienā, ka

gandrīz salauza viņam atslēgkaulus. Kur ir Vārnas? svešinieks noprasīja. Tev taču tas jāzina tu esi viens no viņu spiegiem!

-   Neesmu vis!

-   Tas nebija gana labi. Ja gribi dzīvot ilgāk par to zaru, ko nupat iemetu ugunī, klāj vaļā!

-   Es neesmu spiegs, zvēru!

Vīrietis apgrieza Hīlasu apkārt un turēja izstieptā rokā. Zēns lūkojās augšup robustajā, vēja aprautajā sejā. Viņš redzēja durstīgu, tumšu, sāls piedzītu bārdu un dziļi iegrimušas acis, kas izskatījās dīvaini gaišas, it kā tās būtu izbalojušas, gadiem ilgi veroties tālumā. Acis vērās viņā bez jebkādas līdzjūtības tā lūsis varētu lūkoties uz savu medījumu.

-   Ja tu neesi spiegs, svešinieks uzrēja, ko tad tu te dari?

-   Mēģinu no viņiem aizbēgt!

Vīrietis uzmeta zēnam skatienu, kas ieurbās pašās viņa gara dzīlēs. Tu esi gudrs, viņš beidzot sacīja.

-    Bet viens tev ir jāpatur prātā es esmu vēl gudrāks.

Hīlass norija siekalas. Es… es esmu gana gudrs, lai būtu to jau sapratis.

Grumbas ap svešā vīrieša muti iegula dziļāk, it kā viņš gribētu smaidīt, ja nebūtu aizmirsis, kā tas darāms.

-   Cik tev gadu, Blusa?

-   Ēe. Divpadsmit.

-    Divpadsmit. Skarbajiem vaibstiem pārslīdēja žēluma ēna. Vai tas būtu iespējams? viņš nomurmi­nāja. Es bēguļoju ilgāk, nekā tu esi šai pasaulē.

-   No Vārnām?

-   Un citiem. Mirkli tumšās acis izskatījās kā vajā­tam zvēram. Tātad, Blusa, ko tu zini par Vārnām?

Hīlass ievilka elpu. Mēs bijām kalnā ar kazām, un viņi uzbruka mūsu apmetnei. Mēs tie bijām es un Izi viņa ir mana māsa. Mūs izšķīra. Vārnas nogalināja Skīrosu Skīross arī bija ārpusnieks. Testors tas ir mūsu vadonis viņiem bija ļāvis ienākt savā zemē, nezinu, kāpēc. Es aizbēgu un beigās nokļuvu te. Mēģinu tikt atpakaļ un sameklēt savu māsu. Tas ir viss, ko es zinu. Tie bija meli viņš nebija pieminējis keftiešus, bet tas novestu līdz stāstam par Pirru, un zēns cerēja, ka sveši­nieks ir par meiteni piemirsis.

-   Cik daudzi uzbruka jūsu apmetnei? Kā viņi izska­tījās?