Dievi un karotāji

saprata, ko viņš domā. Zēns grozījās un sasprindzināja muskuļus. Virve pārtrūka.

Hīlass pielēca kājās, paķēra dunci vienā rokā un Pirras roku otrā. Abi metās bēgt pa vienīgo iespējamo ceļu augšup pa grāvi nezināmajā.

Skrienot Pirra pameta skatienu atpakaļ un pamanīja ainu, kas mitīs viņas murgos visu mūžu, spārnotus apveidus, kas nolaidās no kokiem un sapulcējās vietā, kur viņa bija aizmetusi akmeni.

-   Viss labi? Pirra klusiņām pajautāja.

Hīlass pamāja.

-   Tu diez ko labi neizskaties.

-   Paldies.

-   Es tikai gribēju teikt…

-   Nē, es biju domājis paldies. Par to, ka nāci mani meklēt.

-   A. Pirra ar papēdi paspārdīja zemi. Nūja. Ja es nebūtu tā darījusi, tad neko ilgi neizdzīvotu.

Hīlass apskāva ceļus un iedomājās: nez kad viņš pār­stās drebēt? Tas bija drausmīgi tumsā klupšus krišus skriet pa grāvi, ik mirkli baidoties izdzirdēt pakaļ dze­namies Niknos. Bērni bija nonākuši strupceļā; tad laiks

noskaidrojās, un zvaigžņu gaismā Hīlass uzgāja aizu, kas vijās uz rietumiem. Pēc bezgalīgi ilgas rāpšanās lejup aiza pavērās, un viņi ieraudzīja Jūru pirmsausmas mierā slīgstošu nespodri sudrabainu klajumu.

Kad atmodās saule, abi patvērās zem ērkšķu krūma un sadalīja to, kas bija atlicis ūdens maisā to Pirra apbrīnojamā kārtā bija pamanījusies paturēt.

-   Ejam, meitene skubināja, atsaucot Hīlasu atpakaļ realitātē.

-   Tu ej, es tevi panākšu, zēns nomurmināja.

Pirra, šķiet, saprata, ka viņam vajag pabūt vienatnē,

un devās lejup pa nogāzi.

Hīlass truli nolūkojās bitēs, kas lidinājās starp timiāna ceru purpura ziediem, un ziedmušām, kas sanēja ap dzel­teniem dadžiem. Šķita, ka tas viss nav īsts. Kā tas varēja pastāvēt, ja bija arī Viņi? Kurp aizgāja tumsa tad, kad uzlēca Saule? Kur Niknie bija tagad?

Viņš tos joprojām juta kā tādu traipu dvēselē. Zēns iedomājās Akastosu un vajāto skatienu vīrieša acīs. Es bēguļoju ilgāk, nekā tu esi šai pasaulē…

Zēns ilgojās pēc Gara. Viņam gribējās kopā ar del­fīnu nirt vizošā Jūrā un just, kā tā aizskalo viņā iemitušo tumsu. Gars to saprastu, viņam nebūtu jāstāsta.

Pirra nāca atpakaļ. Hīlass skatījās, kā viņa steigšus rāpjas augšā pa nogāzi. Kaut kas nebija, kā nākas. Viņš piecēlās kājās.

-   Sēdies, meitene čukstēja.

-   Kas ir?

-   Kuģis! Tas tagad brauc krastā. Es neapstājos, lai apskatītos, bet man šķiet, ka tie ir Vārnas!

Hīlass žigli domāja. Kur tas ir?

-   Es taču teicu pludmalē!

-Jā, bet kur tieši?

Meitene norādīja uz dienvidiem.

-   Vismaz kaut kas. Man šķiet, ka mūsu apmetne ir uz ziemeļiem, tā ka mums vismaz nebūs jātiek viņiem garām.

Abi kopā rausās lejā no kalna.

Pēkšņi Pirra ierāva Hīlasu aiz klintsbluķa. Tur, viņa izdvesa.

Kuģis bija izvilkts oļainajā krastā apmēram simts soļus uz dienvidiem. Hīlass aplūkoja nolaisto buru sakal­tušu asiņu krāsā un vīrus, kas izlēca pāri malām, tērptus garos, melnos apmetņos un mežakuiļu ilkņu bruņucepu­rēs. Viņš redzēja, kā saulē zvīļo vadoņa bronzas bruņas. Viņš redzēja to sejas.

Viņš redzēja to sejas.

Hīlass sagrīļojās. Ausīs sāka šalkt. Viņam bija tāda sajūta, it kā viņš kristu no liela augstuma.

Viens no atbraucējiem bija Telamons.

32

Vārnas soļoja tieši zem viņiem: Pirra saskaitīja pie­cus vīrus un zēnu; katram pie gurna bija bronzas duncis.

Karotāji gāja mērķtiecīgi, noliektām galvām. Pirra izelpoja. Viņi nedzina pēdas. Viņi vāca izskalotos kokus.

Hīlass viņai blakus bija gluži sastindzis. Tas ir Tela­mons, viņš aizsmakušā čukstā sacīja.

-Ko?

-   Telamons. Viņš ir Vārna.

Meitene samiedza acis un palūkojās nopakaļ vīriem, kuri attālinājās uz liedaga pusi. Tātad tas bija tas zēns, kas viņai bija jāprec.

-   Vārna, Hīlass atkārtoja. Telamons ir Vārna.

Pirra izbrīnījās. Nu protams! Viņš pieder pie Koro­nosa dzimtas. Nāc, mums jātiek prom no šejienes! Kā tev šķiet, vai mēs varēsim tikt pāri tam zemesragam?

-   Kāpēc tu man nepateici? viņš klusi jautāja.

-   Ko es tev nepateicu?

-   Ka viņš ir Vārna.

-   Hīlas, mums ir jātiek prom no šejienes!

-   Kāpēc tu man nepateici?

Viņa balsī ieskanējās kaut kas tāds, kas lika Pirrai atskatīties. Zēna lūpas zem pelnu un netīrumu kārtas bija kļuvušas gluži pelēkas. Dzeltenbrūnās acis tumsa gandrīz melnas.

Reiz Pirra Dievietes Nama dižsētā bija redzējusi buļļu lēcēju, ko bija sabadījis bullis. Viņu iznesa no sētas dzīvu, bet seja bija tikpat nobālusi un satriekta kā pašlaik Hīla­sam.

-   Kāpēc? viņš prasīja.

-   Es, protams, domāju, ka tu to zini! Nāc taču!

Krasts bija biezi apaudzis ar kokiem, un bērni atrada

ceļu pāri zemesragam nepamanīti. Nekādu pakaļdzīša­nos nemanīja, bet Pirra ik mirkli baidījās, ka ieraudzīs karotājus metamies viņiem pakaļ.

Abi ienira kastaņu un platānu pudurī, kur trokšņoja zvirbuļu bars. Paslēptuve bija laba, un meitene uzelpoja mierīgāk. Neviens joprojām nedzinās pakaļ.

Pēc brīža viņi uzgāja strautu. Nometusies ceļos sūnās, Pirra atskārta, ka vairs nespēs paspert ne soli. Es esmu pagalam, viņa elsa. Neatceros, kad pēdējo reizi gulēju. Cik vēl tālu līdz apmetnei?

-   Man šķiet, ka vēl ir labs gabals. Jāiet varbūt pusi dienas.

-   Vai būtu droši uz brīdi apstāties te?

-   Droši nav nekur, Hīlass nomurmināja.