Divas sfinkas

Pēkšņi daži saraustīti klauvējieni pie sienas un griestiem lika viņiem nodrebēt. Tajā pašā mirklī auksta vēja brāzma, it kā būtu ielauzusies caur atvērtu logu, apdzēsa lampu.

Visi trīs sēdēja kā paralizēti. Viņi juta kādu noslēpumainu klātbūtni, un salti drebuļi pārskrēja katra augumam.

— Paskatieties uz galdu! — apslāpētā balsī čukstēja Ričards.

Visu skatieni pievērsās lielajam apaļajam galdam, kas bija nokrauts ar grāmatām un papīriem.

Virs galda griezās sniegbalta, kā no vates veidota lode, kas izstaroja zilganu gaismu un uz visām pusēm kaisīja sprēgājošu dzirksteļu kūļus. Pēkšņi viss apdzisa. Bija dzirdama papīru čaukstoņa un kāda priekšmeta krišanas troksnis. Elpu aizturējuši, visi palika savās vietās. Ričards pirmais attapās, metās pie galda un ieraudzīja uz tā papīra lapu žūksni.

Viņš steidzīgi atgriezās pie lampas un noliecās pār manuskriptu — rokraksts viņam bjja labi pazīstams.

— Tas ir Almerisas vēstījums! — viņš priecīgi iesaucās.

Klusumu, kas bija iestājies pēc Ričarda vārdiem, pārtrauca maiga, žēlabaina, Eola kokles melodijai līdzīga skaņa. Istabas vidū parādījās caurspīdīga ēna — tā bija baltās drānās tērpusies sieviete, kuru kā apmetnis ieskāva garu un zeltainu matu vilnis.

— Es esmu brīva! Uz redzēšanos mūsu kopīgajā tēvzemē! — atskanēja vāja un apslāpēta balss.

Vīzija pasmaidīja un pamāja atvadu sveicienu, tad, lēni šūpodamās, pacēlās augšup un it kā izkusa gaisā.

Pēc dažām stundām, kad visi bija nedaudz nomierinājušies, Ričards paņēma lapu žūksni un aiztrūkstošā balsī nolasīja stāstījumu par Erikso nāvi un par pēdējo viņas un Amenhotepa tikšanos.

Pēc aprakstītajiem notikumiem bija aizritējuši gandrīz divi gadi. Ričardu un profesoru mēs atrodam Lejerbahu pilī, kur barons pārcēlās pēc sievastēva nāves, kurš mira ar sirdstrieku. Viņi abi sēdēja pie liela rakstāmgalda, uz kura pašā vidū stāvēja sfinksa, bet abās malās — Almerisas un Erikso portreti.

Barons bija stipri novecojis. Viņa melnos matus caurvija sudrabaini pavedieni, bet sejā bjja redzams dziļu un sāpīgu skunīju zīmogs. Acīmredzot neparastie piedzīvojumi bija atstājuši dziļas pēdas ne vien dvēselē, bet arī ķermenī.

Šobrīd viņš domīgi šķirstīja grezni iesietu grāmatu, uz kuras vāka zelta burtiem bija rakstīts: "Gīzas piramīdas noslēpumi".

— Ričard, manuprāt, mēs tomēr rīkojāmies muļķīgi, publicējot stāstījumu par saviem piedzīvojumiem. Neviens mums neticēs, — prātoja profesors.

Vienalga! Cilvēki ir apšaubījuši tik daudzas lietas, kas vēlāk izrādījušās patiesas, — smaidīdams atbildēja barons. — Ari Galilejam taču neticēja. Es sekoju viņa paraugam un saku: "Un tomēr tā griežas!"

SATURS

Pirmā daļa.

PRINCESES NUITAS MĪLESTĪBA…………………………… 3

Otrā daļa.

ĒĢIPTES NESLĒPUMI…………………………………………. 45

Trešā daļa.

MAGA ZVĒRESTS………………………………………………. 195

Parakstīta iespiešanai 02.04.1998. Reģ. apl. Nr.2-0001. Formāts 84x108/32. Izdevniecība "Vieda" Elijas ielā 17, Rīgā LV-1003. Iespiesta aJs "Preses nams", Balasta dambī3, Rīgā LV-1081.