Divas sfinkas

Amenhoteps ietinās tumšā apmetnī, paņēma savu ceļa spieķi un, izgājis no pils, pazuda nakts tumsā. Ceļojums nebija tik bīstams kā parastiem mirstīgajiem. Viņš valdīja pār vētrām, bet viļņi, pa kuriem viņš staigāja kā pa cietu zemi, nesa maga vieglo ķermeni, tikai mazliet saslapēdami viņa sandales un apmetņa apakšmalu.

Tā, neviena nepamanīts, Amenhoteps sasniedza piramīdu, kurā b\ja pavadījis daudzus gadsimtus. Savā darba kabinetā viņš apsēdās krēslā un ilgi aplūkoja mīļos un labi pazīstamos priekšmetus.

— Ardievu, manu darbu mēmie liecinieki, un tu, mana mierīgā patvērumvieta, kurā es nejutu laika plūdumu! No šejienes es paņemšu līdzi savu vērtīgāko spēju — spēju labprātīgi saraut savu saikni ar ķermeni. Mags var nomirt, kad vēlas… — viņš nomurmināja, un lepns sava spēka apzināšanās smaids vērta gaišu viņa grumbu izvagoto vaigu.

Amenhoteps iegāja blakus telpā, novannojās un uzvilka smalku sniegbaltu tuniku, piesprauda pie tās zelta krūšu zīmi, kuras vidū apžilbinoši mirdzēja piecstaru zvaigzne — visu viņa izzināto nozaru simbols. Tad viņš izņēma no lādītes vainagu, kas bija novīts no brīnišķīgiem un svaigiem, it kā tikko plūktiem ziediem, un uzlika to sev galvā. Paņēmis maģisko zizli, viņš devās uz izeju.

Vēl bija nakts, kad Amenhoteps iznāca no piramīdas. Visapkārt pletās tuksnesis, slīgdams tumsā un klusumā. Nebija dzirdams ne vismazākais troksnītis. Nekas netraucēja dziļo un svinīgo klusumu, it kā daba un dzīvnieki saprastu, ka lielais darbarūķis dodas uz miera valstību, un ar cieņu izturētos pret šo noslēpumu.

Amenhoteps nogāja kādus simts soļus, apstājās un pagriezās ar seju pret piramīdu. Kādu bridi viņš koncentrējās, un viņa varenās gribas — stihiju uzvarētājas un pavēlnieces — sasprieguma rezultātā pie viņa, šķiet, atgriezās jaunības spēks un izskats. Slaidais stāvs izslējās, grumbas izlīdzinājās, bet acīs iemirdzējās uguns. Pēdējo reizi miesa pakļāvās kā maigs vasks savam varenajam dzinējspēkam — gribai

Pacēlis abas rokas, Amenhoteps sāka ritmiski dziedāt, raidot tālē kvēlu lūgšanu nepāzīstamā valodā. Pēc brīža iemirdzējās zaļgana gaisma. Tā pastiprinājās, ieguva sārtu nokrāsu un ieskāva magu kā gaišā oreolā. No visām pusēm atskanēja vētras brīkšķi un svelpoņa. Tad, gluži kā izlīzdamas no zemes un atlidodamas pa gaisu, magam sāka tuvoties dīvainas būtnes. Vienām bija spārni, citas rāpoja; nav iespējams aprakstīt to formu, krāsas un izskata daudzveidību.

Šīs būtnes uzradās kā mākonis un barā apstāja magu, ar cieņu noliecoties viņa priekšā.

Tad atskanēja Amenhotepa skanīgā un vibrējošā balss:

— Pirmatnējie gari, mani uzticamie kalpi, manas gribas izpildītāji! Nāciet laukā no zemes un debesīm, ūdens un uguns! Es jūs pulcinu kopā, lai atbrīvotu no man dotā zvēresta. Izklīstiet brīvi uz ziemeļiem, dienvidiem, austrumiem un rietumiem vai ari ejiet kalpot citam kungam!

Par atbildi atskanēja griezīgi, dvēseli plosoši kliedzieni. Rēgu masas nodrebēja, saviļņojās un nedroši virzījās viņam tuvāk, it kā gribētu uzbrukt, bet Amenhoteps pacēla roku ar maģisko zizli un skaļi iesaucās:

— Atpakaļ, pirmatnējie gari! Dodiet magam ceļu!

Zemākās būtnes atkāpās un pazuda tumsā. Zaļganā

gaisma nodzisa, un to nomainīja maigs, zeltains stars. Amenhoteps nolaidās uz viena ceļgala un salauza pret to savu maģisko zizli.

Kā atbildot uz salauztā zižļa vieglo krakšķi, atskanēja tāla pērkona dārdoņa. Melnās debesis pāršķēla spožs zibens, gluži kā ugunsgrēka atblāzma izgaismojot tuksnesi un veco piramīdu. Uz purpurkrāsas fona pēkšņi iezīmējās gigantisks vīrieša stāvs, ietīts žilbinoši zaigojošā baltā apmetnī. Viņu apstāja septiņi mirdzoši gari. Amenhoteps nokrita ceļos, un viņa sejā atspoguļojās neizsakāma laime. Izstiepis rokas pretī starojošajai vīzijai, viņš nomurmināja:

— Hermej! Mans skolotāj un labvēli! Tu atradi par vajadzīgu ierasties šajā nozīmīgajā brīdī pie sava necienīgā skolnieka.

Dižā Ēģiptes Apgaismotāja sejā parādījās bezgalīgas žēlsirdības pilns smaids; viņš noliecās pie Amenhotepa un, pieskāries ar roku viņa pierei, teica:

— Tu esi labi pastrādājis, mans skolniek. Tagad atgriezies neredzamajā pasaulē, lai atbrīvotos no pēdējām cilvēciskajām vājībām!

No Hermeja caurspīdīgās rokas izšāvās žilbinoša gaisma, pārvērzdama maga ķermeni pīšļos. Amenhotepa dvēsele pacēlās izplatījumā, sekodama savam dižajam apgaismotājam. Garu virkne vēl mirkli atmirdzēja debesu dzīlēs, tad viss it kā izkusa pelēcīgajā

krēslā, kas vēstija par rītausmas tuvošanos.

* * *

Bya pagājušas trīs dienas kopš Ričarda atmošanās un Erikso pazušanas. Fiziski barons bya vesels, taču dīvainā un smagā drāma, ko visiem bija nācies pārdzīvot, svina smagumā uzgūlās trīs vīru dvēselēm un smagi ietekmēja visus pils iemītniekus.

Iestājās nakts. Bēdu un baiļu mocīti, visi trīs sapulcējās bibliotēkā. Lampa, ko sedza tumšs abažūrs, vāji apgaismoja viņu bālās un sāpju sagrauztās sejas. Visi domāja par Erikso. Ko ar viņu bya izdarījis tās noslēpumainais un baisais nolaupītājs?