Читаем Divas sfinkas полностью

Ledainas trīsas izskrēja cauri visam ķermenim. Erikso izslējās visā augumā, acis plati atvērās, vaigos ielija slimīgs sārtums. Saules stari rotaļājās viņas garajos zeltainajos matos un atspīdēja tunikas izšuvumu sudrabā. Nekad vēl šī sieviete nebija izskatījusies tik daiļa kā š^jā mirklī. Pēkšņi viņa itin kā apdzisa, seja kļuva pelēcīga un augums noslīga uz akmens plātnēm. Pēc mirkļa Erikso atgādināja bezkrāsainu statuju.

Amenhoteps noliecās pie tās un uzpūta: gaisā pacēlās pelēku putekļu mākonis, ko izkliedēja rīta vējš.

— Kur esi, dvēsele, kas miti š^jā nīcīgajā apvalkā? — nomurmināja mags, paņēmis šķipsniņu pīšļu, kas bya veidojuši Erikso ķermeni.

Bēdu satriekts, viņš ievaidējās un noslīga uz akmens plātnēm.

Viņš pats nebūtu varējis pateikt, cik ilgi izmisums turēja viņu savos stingros apkampienos. Atgriezties īstenībā lika kādas rokas pieskāriens un izbrīna pilna balss:

— Kas tu esi, sirmgalvi? Kā tu iedrošinājies šeit ienākt?

Amenhoteps pacēla galvu un pazina Viashaganu — vienu no saviem skolniekiem. Bet kāpēc tas viņu nepazina? Amenhoteps mehāniski piecēlās un ļāva sevi aizvest līdz dārza vārtiem. Tiklīdz skolnieks bya aizgājis, Amenhoteps nokratīja sastingumu un ātriem soļiem atgriezās pilī, kur ieslēdzās savā laboratorijā.

Kādu brīdi viņš sēdēja, iegrimis domās, tad izlēmīgi atmeta sānis aizkaru un paskatījās uz sevi spogulī.

— Kas tu esi? — viņš spēja vienīgi atkārtot Vias- haganas jautājumu, ieraudzījis saliektu, grumbainu un sirmu veci — nolietotā un laika zoba sagrauztā organisma attēlu.

— Ko es esmu izdarījis? — viņš iekliedzās, bezspēcīgi atkrizdams krēslā un aizsegdams seju ar trīcošajām rokām.

Amenhoteps — zintnieks, askēts, kura dvēsele bya mitusi tikai tīrajās darba un zināšanu sfērās, bija pretojies laika iespaidam. Bet tad šo dvēseli bija pārņēmušas miesiskas tieksmes, un pietika ar dažām laimes un mīlestības, vilšanās un bēdu, vārdu sakot, ar dažām spēcīgu izjūtu pilnām cilvēciskas dzīves stundām, lai iznīcinātu gadsimtu balstu, un nepielūdzamais Kosmosa likums sevi atrieba.

Amenhoteps bija ļāvies kaislei, pieskāries sievietei, kas piederēja pasaulīgam cilvēkam, un rupjās un materiālās strāvas, ar ko tas bija piesātinājis Erikso, līdzīgi indei saēda maga tīro, jauneklīgi neskarto un harmonisko organismu un vienā naktī pārvērta viņu par veci.

Protams, viņš varēja dzīvot un ar zināšanu palīdzību uzturēt savā nolietotajā ķermenī dzīvības uguni, taču vairs nevarēja kļūt jauns, tāpat kā nevarēja izlīdzināt sejā grumbas un ieliet savos locekļos jaunības elastīgumu un spēku, vārdu sakot, viņš vairs nespēja izdzēst pēdas, ko bija atstājusi saskare ar ikdienišķo dzīvi. Lēniem soļiem Amenhoteps aizvilkās līdz platajam atvērtajam logam, apsēdās krēslā, atspiedās pret palodzi un ļāvās drūmām pārdomām.

Ko viņš ir izdarījis? Kam viņam noderējusi eksistences likumu izpēte? Lai nokļūtu slazdā, kas piedodams vienīgi nejēgam?

Parasts uzdzīvotājs kļūst pats sev bende tajā brīdī, kad, pirmoreiz iepazinis baudas, sāk alkt pēc tām mūžīgi, nebūdams spējīgs apvaldīt savas vēlmes.

Bet viņš, Amenhoteps — zintnieks un mags, kas gadsimtiem ilgi bija sargājis šo sievieti, kuru alka iegūt, līdzinājās skopidim, kas sargāja savu zeltu baudas brīdim, kuru pats sev noteicis, taču liktenis par viņu bjja cietsirdīgi pasmējies. Viss notika citādi, nekā bija iecerēts, un baudas mirklis, kas tika iegūts par tādu cenu, bija viņam maksājis pārāk dārgi. Ko viņš tagad lai iesāk? Vai atkal ķerties pie darba, pētīt dabas bezgalīgos noslēpumus un vēl daudzus gadsimtus izvairīties no nāves? Viņu pārņēma riebums. Ko gan viņam devusi šī garā dzīve un visi iegūtie zinību dārgumi? Vai viņš ir apmierināts un tuvu savam mērķim? Nē! Pēc bezgalgarā dzīves ceļa, kas jau nostaigāts, viņa priekšā vēl aizvien uz augšu stiepjas kāpnes — bezgalīgas kā pati Augstākā Būtne, uz kuru tiecas cilvēks savā lēnajā augšupgaitā.

Amenhoteps pavērsa savu nogurušo skatienu uz debesīm. Bjja iestājusies nakts. Tumšajā zilgmē kā briljanti zaigoja zvaigžņu miljardi. Domīgi un skumji viņš lūkojās š^jā karaliskajā Mūžības mantijā. Atklājot noslēpumus, tiecoties uz tālo mērķi ar mūžam nesātīgām zināšanu alkām, visur strādāja, cīnījās un cieta cilvēku dvēseles. Kad izmocīti, klupdami un sviedrus liedami, viņi jau gatavojās satvert absolūto zināšanu liesmojošo lāpu, tā aizslīdēja projām necaurredzamajā tumsā un atkal vilināja pie sevis.

— Kur gan ir mana ceļa gals? — nomurmināja Amenhoteps.

Viņa galva smagi noslīga uz krūtīm. Viņu pārņēma nāvīgs nogurums un nepārvarama tieksme pēc miera un aizmirstības.

— Es vēlos nomirt. Varbūt neredzamajā pasaulē es atradīšu jaunus spēkus darbam un pie manis atgriezīsies vīrišķība un enerģija, kuru man tagad pietrūkst, — viņš teica pieceldamies. — Tikai nomirt es vēlos tuksnesī — pie savas piramīdas. Lai neviens nezina, ka esmu kritis; lai neviens nenojauš, kur esmu palicis! 'Viņi", kuri šobrīd vēl ir tālu no šādas sakāves, tikai paraustītu plecus, — Amenhoteps piebilda, un viņa acīs iedzirkstījās uguns.

Перейти на страницу:

Похожие книги