Divas sfinkas

Viņa ar baudu ieelpoja rožu un liliju aromātu, un spirgts vējiņš glāstīja viņas melnīgsnējo vaigu. Pēkšņi viņa skaļi iekliedzās, ar abām rokām satvēra galvu un, viscaur trīcēdama, bezspēkā atslīga uz marmora soliņa. Atgriezās atmiņa, un viņa skaidri apzinājās gaidāmo nelaimīgo eksistenci. Erikso vairs nepievērsa nekādu uzmanību brīnumkrāšņajai apkārtnei. Kāda viņai daļa par šiem rožu puduriem, kas vijas augšup pa sienu, un šīs tukšās pils karalisko greznību, ja viņa šeit ir ieslodzīta uz visiem laikiem! Viņa vēlējās būt brīva, alka pēc darbīgas dzīves, pie kuras bļja pieradusi, pēc dzīves kopā ar mīļoto cilvēku reālā pasaulē. Priekšā stāvošā vienveidīgā un bezgalīgā eksistence Erikso likās kā briesmīgs sods, un pār viņas lūpām izlauzās izmisuma pilns kliedziens. Piespiedusi kvēlojošo galvu pie vēsā marmora, viņa aizvēra acis.

Erikso dvēselē trakoja tāda vētra, ka viņa pat nepamanīja, kā galerijas galā parādās Amenhotepa slaidais un vingrais stāvs. Kad mags pienāca klāt, noslīga ceļos pie marmora soliņa un kaislīgi apskāva viņu, sieviete atvēra acis un raudzījās viņā ar pārsteigumu un izbailēm. Erikso trīcēja, redzēdama pie savām kājām to, kuru pazina kā pavēlnieku. Viņai bija baismīgi klausīties, kā šīs bargās lūpas, kas bija radušas pavēlēt stihijām, tagad lūdzas viņai kaut kripatiņu mīlestības.

Drudžainais sārtums, kas kvēloja maga vienmēr bālajā sejā, viņa saraustītā elpa, kaisles pilnais skatiens un jaunie, nedzirdētie vārdi, ko izrunāja viņa trīcošās lūpas, — tas viss liecināja par to, ka dvēsele, kuras jūtu uzplūdumus tik ilgi bija apvaldījis darbs un zināšanas, beidzot ir atmodusies no gadsimtiem ilgā miega un izmisīgi sauc: "Homo sum! Nekas cilvēcisks arī man nav svešs!"

Kas tas par baismīgo un prātam neaptveramo likumu, kas satriecis šo zintnieku, kurš, šķita, visu jau uzvarējis? Kas novedis šo vareno gigantu līdz lūdzēja lomai? Kas š^jā spītīgajā dvēselē atmodinājis vēlmi izmantot savas cilvēciskās tiesības, kuras viņš vienmēr bya noraidījis?

— Iemīli mani, Erikso! Sniedz man kaut daļiņu tās laimes, ko bauda ikviena dzīva būtne, un par šo mīlas, svētlaimes un aizmirstības stundu es došu tev visu, ko vien tu lūgsi.

— Visu? — nomurmināja Erikso, un viņā radās žēlums un līdzjūtība pret šo neparasto cilvēku, kuru tik dīvainā kārtā bija uzvarējis liktenis, bet šīs jūtas ātri nomainīja naids un dvēselē mītošais rūgtums.

— Visu? — Erikso pārjautāja, un viņas acīs iegai- lējās uguntiņa. — Tu man dosi visu, ko vien tev lūgšu?

Redzēdama, ka Amenhoteps nobāl un samulst, viņa piebilda:

— Nebaidies! Es nelūgšu, lai tu man ļauj atgriezties pie viņa.

— Tādā gadījumā, mīļotā, es došu tev visu, kas vien ir manos spēkos. Manas zināšanas, tāpat kā mana mīlestība, ir pie tavām kājām.

— Apzvēri man to kā mags, un es aizmirsīšu gan pagātni, gan nākotni! Es domāšu vienīgi par to labo, ko esi man sniedzis, mīlēšu tevi un sniegšu tev laimes stundas, kuras tu man lūdz.

Amenhoteps izslējās. Viņa acis iezibējās, un balss skanēja stingri, kad viņš pacēla roku un sacīja:

— Zvēru pie savas maga zvaigznes izpildīt visu, ko tu man lūgsi! — un virs viņa pieres kā zvēresta apliecinājums uzšāvās žilbinoša liesma.

Ar prieka saucienu Erikso metās viņa apskāvienos, apvija rokas viņam ap kaklu un dedzīgi noskūpstīja uz lūpām. Kaisles apreibināts, mags nepamanīja viņas lūpās pazibējušo cietsirdīgo smaidu.

Laimīgs, gluži kā no jauna piedzimis, Amenhoteps nosēdās uz soliņa līdzās Erikso un sāka viņai stāstīt par savu mīlestību, par pārciestajām greizsirdības mokām un par viņu abu laimes pilno nākotni.

Erikso izbrīnā vēroja magu, kurš šķita kļuvis jaunāks un pievilcīgāks. Vaibstu skarbumu bija nomainījusi priecīga, bezrūpīga un maiga izteiksme. Viņš bija nometis no pleciem gadsimtu darba un meklējumu slogu, smagumu, kas nāca klāt līdz ar uzvarām pār dabu un sevi, lai atkal kļūtu par cilvēku, kāds bija, pirms pārkāpa piramīdas liktenīgo slieksni.

— Iesim! Nosvinēsim mūsu savienību! — priecīgi iesaucās Amenhoteps, vedinādams Erikso uz plašo bla- kustelpu.

Tur jau bija sagatavots krāšņi klāts galds divām personām. Erikso nespēja attapties no pārsteiguma, kad ieraudzīja, ka askēts, kas agrāk neko nedzēra, iztika ar sauju rīsu, dārzeņiem un glāzi piena, tagad tukšoja vienu vīna kausu pēc otra. Šis vīns kā ugunīga straume ieplūda viņa dzīslās, kurās līdz šim bija plūdusi gribai pakļauta valgme. Vai patiesi šis nenogurdināmais darbarūķis, kura ikdienas atpūta bija vienīgi divas atsvaidzinošas vannas, tagad nosita savu dārgo laiku, dzīrodams un ļaudamies mīlas valdzinājumam?

Erikso sirdī no jauna pamodās līdzjūtība un žēlums, taču sarūgtinājums' un atmaksas alkas atkal ņēma virsroku. Vai viņa tiešām zaudējusi prātu, ka žēlo šo cilvēku, kas viņu nekad nav žēlojis, kas atņēmis viņai jaunību un nekad agrāk nav tiecies pēc viņas mīlestības, bet tagad, kad viņa mīl citu un tam pieder, uzspiež sevi?

Kas gan tā par dzīvi šā cietuma sienās? Ne jau