Divas sfinkas

Adumantas trīcošā un kaislā balss skanēja Erikso ausīs kā maigs glāsts, viņas vaigu skāra indieša karstā elpa, bet neredzamā roka rotaļājās ar viņas zeltainajām cirtām. Dīvains vājums pārņēma jauno sievieti. Vēl kādu brīdi mīlestība viņā cīnījās ar neticību, tad šī cīņa norima.

— Kas man jādara, lai tu atkal kļūtu redzams? Runā! Es sekošu tev, jo cīņa mani ir nogurdinājusi.

Brīžiem nesaprotu, kādas jūtas tu manī izraisi, taču es nespēju atbrīvoties no tavas ietekmes.

— Šī ietekme ir mīlestība, — nomurmināja indietis, un Erikso sajuta uz lūpām dedzīgu skūpstu. — Bet tagad, mīļotā, uzmanīgi uzklausi mani. Tev jāatgriežas sava tēva pilī. Tur, ģimenes kapličā, guļ barona Lejerbaha ķermenis. Viņš, kā gluži pareizi uzskata profesors, nav miris, bet elektriskā šoka rezīdtātā iegrimis letarģiskā miegā. Tev jāpaņem maģiskais duncis, ko tu nolaupīji Amenhotepam, jānokāpj kapličā starp nakts vienpadsmito un divpadsmito stundu un jāiedur nazis Ričardam krūtīs. Brīdī, kad viņa asinis slacīs tavas rokas, es kļūšu tev redzams un paņemšu tevi pie sevis. Bet tagad mums jāšķiras. Ja vēlies mani ieraudzīt, tu rīkosies tā, kā es teicu, bet līdz tam — paliec sveika!

Pēc šiem vārdiem iestājās klusums. Samulsusi Erikso saviļņojumā aizklāja seju ar rokām un sāka raudāt.

Nākamajā rītā viņa paziņoja tēvam, ka vēlas atgriezties mājās. Iepriecinātais grāfs, kas jau sen gaidīja šo mirkli, nekavējoties visu nokārtoja. Pēc divdesmit četrām stundām viņi devās ceļā.

Bāla, domīga un satraukta Erikso iegāja tēva pilī. Kā grēcīga dvēsele viņa klaiņoja pa istabām, vispretrunīgāko jūtu mocīta. Viņa kaismīgi vēlējās ieraudzīt Adumantu, bet tgjā pašā laikā sirdī šausmas viesa doma, ka viņa varētu ietriekt dunci vīra ķermenī. Katru rītu viņa stingri nolēma īstenot Adumantas ieteikumu, bet vakarā trīcēja, tikai iedomājoties vien par nokāpšanu kapličā. Dažkārt perspektīva uz mūžu ieslēgt sevi indieša pilī lika viņas sirdij skumjās sažņaugties.

Beidzot mokošais nemiers sasniedza kulmināciju. Jau no paša rīta Erikso nezināja, ko iesākt. Kāda par viņu stiprāka griba lika rīkoties. Kad vakarā pulkstenis nosita vienpadsmit, baronese izgāja no kabineta, kur tēvs ar profesoru spēlēja šahu, un nedrošā gaitā devās uz bibliotēku. Tur nelielā skapītī glabājās kapellas un kapličas atslēgas. Paņēmusi abas, Erikso klusi un nemanāmi izgāja dārzā.

Saltais un drēgnais rudens vējš plivināja viņas vieglo balto peņuāru. Jaunā sieviete no aukstuma drebēja, tomēr gandrīz skriešus turpināja savu ceļu pa kailajām alejām.

Beidzot tumsā iezīmējās kapličas gotiskais siluets. Pēc dažiem neveiksmīgiem mēģinājumiem atvērt dxir- vis viņa beidzot nokļuva tumšajā telpā virs kapličas. Trīcēdama kā drudzī, sieviete apņēmīgi devās uz stūri, kur, kā viņa zināja, vienmēr atradās svece un sērkociņi.

Erikso iededza sveci, nokāpa lejā pa kāpnēm un iegāja kapličā. Dažus soļus no durvīm atradās Ričarda zārks, kas bija pārsegts ar auduma gabalu. Līdzās uz galda dega naktslampiņa, kas apgaismoja ar vāciņu pārsegtu vīna kausu un elektrisko aparātu, kura vadi bija savienoti ar profesora istabu un kuram ar skaļu zvanu vajadzēja pavēstīt, ka aizmigušais pakustējies. Bērs vēl aizvien uzskatīja, ka Ričards ieslīdzis letarģiskajā miegā, lai gan ārsti apgalvoja, ka viņš ir miris.

Nolikusi sveci uz galda, Erikso noņēma pārsegu. Kļuva redzama Ričarda seja, ko vāji apgaismoja naktslampiņas vārā liesmiņa. Ja neņemtu vērā Ričarda sejas vaska dzelteno bālumu, varētu nodomāt, ka viņš ir aizmidzis. Erikso nebija vīru redzējusi kopš tā liktenīgā rīta, kad viņš bija pēdējo reizi viņu apskāvis, dodamies izjādē, no kuras viņam nebija lemts atgriezties dzīvam.

Karstas asaras sāka plūst no jaunās sievietes acīm. Pārliekusies pār ķermeni, viņa alkaini lūkojās tā cilvēka vaibstos, kuru bija tik dedzīgi mīlējusi. Visas izjūtas, kas pēdējā laikā viņu tā satrauca, pagaisa; palika vienīgi dziļa pieķeršanās Ričardam. Tagad

Erikso dvēseli pārņēma viena vienīga vēlēšanās: atdot viņam dzīvību, uzveikt drausmīgo burvestību, kas bija novedusi viņu — dzīvu cilvēku — šajā kapličā. Kas būs pēc tam, kas notiks ar viņu pašu — par to Erikso pat nedomāja. Apņēmības pilna viņa pacēla maģisko ieroci un iegrūda dunci Ričarda krūtīs.

— Atdzīvojies! Atmosties, mans mīļotais, un nekad vairs nešķiries no manis! — viņa čukstēja, mirdzošām acīm raudzīdamās uz vīru.

Kaut kas sarkans un dūmojošs, asinīm līdzīgs, izšļācās no mirušā krūtīm un nopilēja uz jaunās sievietes rokām. Tajā pašā mirklī Ričards piecēlās, atvēra acis, un no viņa lūpām izlauzās prieka pilns kliedziens.

Erikso juta, ka viņai noreibst galva, un sagrīļojās. Smacīga aromāta brāzma iesitās sejā un aizrāva elpu. Viņas ķermeni pārņēma drausmīgs slābanums. Kā caur miglu viņa redzēja, ka Ričards pastiepj viņai pretī rokas un sauc:

— Erikso! Mana dārgā!

Pēdējā apziņas uzzibsnījumā viņa gribēja mesties pie Ričarda, taču kāda dzelžaina roka satvēra viņu ap vidukli. Erikso šķita, ka krīt tumšā bezdibenī, un zaudēja samaņu.