Divas sfinkas

Visiem par lielu pārsteigumu arī pēc piecām dienām barona ķermenī neparādījās nekādas trūdēšanas pazīmes. Visi locekļi bija elastīgi, un viņš pats izskatījās pēc dziļā miegā aizmiguša cilvēka. Profesoram radās doma, ka Ričards ieslīdzis letarģijā, tāpēc viņš nolēma baronu neapglabāt, kamēr neparādīsies skaidras trūdēšanas pazīmes.

Ričarda ķermenis tika ievietots kastē ar lielu spraugu, lai pamošanās gadījumā viņš nenosmaktu. Tad profesors aizbrauca, bet grāfs palika.

Erikso stāvoklis kļuva aizvien sliktāks: ārsta izrakstītās zāles, šķiet, viņai nāca vairāk par ļaunu nekā labu. Grāfs bļja izmisis. Viņš nejutās labi šajā svešajā mājā, turklāt bez saimnieka. Starp satrauktajiem kalpotājiem paklīda dīvainas baumas.

Zirgkopis, kas bija jājis kopā ar baronu, stāstīja, ka Salamandra katru nakti atgriežoties stallī. Viņš bija dzirdējis tās zviegšanu un pat aptaustījis, taču dzīvnieks bya un palika neredzams. Domādams, ka tas viss ir sātana roku darbs, viņš pieprasīja aprēķinu un gatavojās aiziet.

Grāfs ataicināja zirgkopi pie sevis un mēģināja vīru pārliecināt, ka tie ir murgi un būtu prātīgāk nogaidīt, līdz tā vai citādi noskaidrosies saimnieka pazušanas apstākļi vai arī uzradīsies viņa mantinieki.

— Nekas nenoskaidrosies, grāfa kungs, — atbildēja zirgkopis, — jo mūsu kungs bija burvis. Es pats tam neticēju un smējos par Klimentu, kas apgalvoja, ka dažkārt mūsu kungs parādoties Dievs vien zina no kurienes, piemēram, no istabas stūra, kur nav durvju. Turklāt viņš vienmēr zināja, kas notiek pilī, un dzirdēja tādas lietas, ko nespēj sadzirdēt neviens godīgs kristietis. Reiz viņš aizsūtīja Klimentu pēc kaut kā uz mednieku paviļjonu un lika pasteigties, bet tas sastrīdējās ar mežsargu un tāpēc aizkavējās. Kad viņš atgriezās, kungs viņam pārmeta: "Kā tu iedrošinājies veltīgi šķiest laiku un strīdēties ar mežsargu, kad es tevi gaidu?" Nē, jūsu augstība, sakiet ko gribat, bet Adumantas kungs ir pārdevis dvēseli sātanam, un tas pats ieradās pēc viņa, elles liesmu apņemts. Kas attiecas uz zirgu, tad zvēru jums, ka stāstīju tīru patiesību! Pirmoreiz, kad naktī izdzirdēju tā zviegšanu un pakavu dipoņu, man nekādas aizdomas neradās — nodomāju, ka Salamandra pati atradusi ceļu uz stalli. Nopriecājos, pieskrēju klāt un, kamēr meklēju sērkociņus, papliķēju pa skaustu, un zirgs kā parasti paberzēja galvu gar manu roku. Gribēju paskatīties, vai ķēve nav sevi savainojusi, tāpēc iededzu lukturi… Un iedomājieties manu pārbīli, kad ieraudzīju, ka steliņģis ir tukšs! Kopš tā laika šis elles radījums katru nakti ierodas, zviedz, kārpa zemi ar pakaviem, bet pats nav redzams. Nē, es eju projām. Nevēlos savu dvēseli nolemt iznīcībai!

— Bet, draudziņ, tās taču ir halucinācijas!

— Nē, jūsu gaišība, ne es vien esmu pamanījis to velna būšanu, teikšu pat vairāk — Salamandra nekad nav bijis parasts zirgs. Dažkārt viņa skatījās tik dīvaini, bet viņas zviegšana līdzinājās cilvēka smiekliem. Tas bija dēmons, nevis zirgs.

Nekāda pierunāšana nelīdzēja, un tajā pašā dienā zirgkopis aizgāja. Daļa kalpotāju sekoja viņa paraugam. Tā kā starp promgājējiem bija arī viena no Erikso istabenēm, grāfam nācās uzaicināt žēlsirdīgo māsu, kas slimnieci apkoptu.

Nākam{yā dienā pēc šīs sarunas pilī ieradās cilvēks, kas paziņoja, ka Adumantas kungs uzdevis viņam pārvaldīt īpašumu, un uzrādīja attiecīgu dokumentu.

Tas bija slaida auguma kalsnējs austrumnieku tipa vīrs ar bronzas krāsas seju. Viņš lieliski mnāja angliski, bet vācu valodu prata visai vāji. Personiskā sarunā ar grāfu viņš pastāstīja, ka Adumanta Odears ir dzīvs un vesels un ka viņš laimīgas sagadīšanās dēļ pametis pili stundas ceturksni pirms sprādziena, ko izraisījusi baroneses neuzmanīgā rīcība. Viņa, bērnišķīgas ziņkāres dzīta, esot pieskārusies milzīga sprieguma elektriskajam aparātam un izlādējusi to. Jaunais pārvaldnieks piebilda, ka ziņa par vecākā brāļa nāvi piespiedusi Adumantu steidzīgi doties uz Indiju, taču nabobs lūdzot grāfu izmantot viņa viesmīlību, līdz baronese atveseļosies, un nodod pili pilnīgā viņa rīcībā.

Kopš šīs dienas pilī atkal valdīja kārtība. Jaunais pārvaldnieks apmetās istabās, kurās pirms tam bija mitinājies viņa kungs, un dzīve sāka ritēt savu gaitu. Un tomēr grāfam gribējās pēc iespējas drīzāk nokļūt mājās. Bērs rakstīja, ka Ričarda ķermenis vēl aizvien nav sācis trūdēt. Tas bija novietots ģimenes kapličā, taču profesors bija nokārtojis visu tā, lai Lejerbaham tūlīt tiktu sniegta palīdzība, ja viņš atmostos.

Erikso joprojām jutās ļoti slikti. Tagad fiziskajām sāpēm bija pievienojušās arī morālas ciešanas. No istabenes sarunas ar žēlsirdīgo māsu viņa bija uzzinājusi par Ričarda nāvi un indieša pazušanu. Jauno sievieti mocīja sirdsapziņas pārmetumi, un viņa rūgti nožēloja savu neapdomīgo rīcību, kas bija izraisījusi tik daudz nelaimju.

Tad Erikso stāvoklis nedaudz uzlabojās. Drudzis mazinājās, taču brūces un apdegumu vietas neciešami sāpēja, tāpēc, lai kā centās, viņa nespēja apslāpēt vaidus.