Divas sfinkas

Erikso nepretojās: viņu stindzināja skumjas un kaisle, reibums un bailes. Tikai reizi — savā kāzu dienā, kad viņai parādījās Amenhoteps, viņa bya jutusi kaut ko līdzīgu. Erikso galva kā bez spēka noslīga, kad Adumanta pieliecās pie viņas. Jaunajai sievietei šķita, ka viņu apdedzina uguns. Kad indietis viņu kaislīgi noskūpstīja uz lūpām, baronesei aizrāvās elpa un viņa juta, kā liesmojoša strāva izskrien caur dzīslām.

Pēc mirkļa indietis izslējās. Viņa sejā parādījās laimīgs uzvarošs smaids. Šokētā un nokaunējusies Erikso nokāra galvu.

— Atgriezīsimies! Es jums rādīšu ceļu, — jautri un bezrūpīgi sacīja Adumanta, it kā nekas nebūtu noticis.

Redzēdams, ka Erikso skubina zirgu, indietis viņu apdzina.

Atgriezusies pilī, Erikso atteicās no vakariņām, aizbildinādamās ar nogurumu, devās uz savu istabu un apgūlās. Viņa bija ļoti satraukta un nemierīga. Viņu vajāja Adumantas tēls. Šā vīrieša austrumnieciskais, savdabīgais skaistums, varenais spēks, ko izstaroja visa viņa būtne, dīvainais un noslēpumainais oreols, kas viņu ieskāva, — tas viss apbūra un pakļāva sev. Aizsapņojusies viņa tiktāl aizmirsa Ričardu, ka vīra ierašanās izraisīja īgnumu, un Erikso izlikās, ka ir aizmigusi, lai izvairītos no sarunām. Šajā mirklī viņa vīru ne vien nemīlēja, bet gandrīz vai ienīda.

Kad Erikso nākamajā dienā atmodās, viņa jutās daudz mierīgāka. Adumantas iedvestajām kaisles pilnajām jūtām sāka lauzties cauri naidīga neuzticība. Ko nozīmē viņas vienaldzība pret vīru, kuru viņa tik patiesi mīlēja? Ko gan citu kā vien kaunu un negodu varēja nest slepens sakars ar šo noslēpumaino cilvēku, kurš viņai patika un no kura viņa tajā pašā laikā baidījā^ Ne, pēc iespējas ātrāk jābrauc prom! Viņi jau tā pārāk ilgi bauda indieša viesmīlību.

Pieņēmusi šādu lēmumu, Erikso tajā pašā dienā paziņoja tēvam un vīram par savu vēlēšanos braukt m^jās, bet grāfs un Lejerbahs par to negribēja ne dzirdēt. Viņi bija plānojuši doties projām pēc nedēļas, un šādu nemotivētu bēgšanu abi vīrieši uzskatīja par smieklīgu un laipno mājastēvu apvainojošu. Erikso nācās piekāpties, taču viņa nolēma izvairīties no palikšanas divatā ar bīstamo pielūdzēju.

Pēc notikušā starpgadījuma bija aizritējušas vairākas dienas. Erikso stingri ievēroja savu apņemšanos un visiem spēkiem vairījās no indieša, taču jauno sievieti pārņēma tāda nervozitāte, ka viņa kļuva vai slima, turklāt brīžam radās tik karsta vēlēšanās redzēt Adumantu un sajust viņa skūpstus, ka Erikso vairs nesaprata, ko iesākt. īpaši jauno sievieti tracināja viņas jūtu slimīgā nepastāvība, te pildot sirdi ar nevaldāmu kaisli, te — ar neuzticēšanos. Tad viņa atkal centās saskatīt Adumantā Amenhotepu.

Viesi pamazām aizceļoja. Angļi un austrieši jau bija projām, un nākamajā dienā viesmīlīgo pajumti vajadzēja atstāt arī grāfa ģimenei.

Pēcpusdienā Erikso bija viena savā buduārā. Lai nevajadzētu piedalīties pusdienās, viņa bija aizbildinājusies ar migrēnu.

Grāfs bija nodevies lietišķai sarakstei, bet profesoru mocīja podagra. Indietis bija aizbraucis uz Gmundenu, bet Ričards devies izjādē.

Gulēdama uz dīvāna, Erikso sapņoja. Viņas skatiens apstājās te pie ziediem, te pie mākslas darbiem, iin viņa baudīja to brīnišķīgo noskaņu, ko bija radījusi indieša mīlestība. Katra lieta šeit stāstīja par Adumantu, un brīžiem viņa ieslīga tādā kā nemaņā, kad dedzīgā vēlēšanās redzēt indieti pilnīgi pārņēma savā varā, bet jau pēc mirkļa spēcīgāk nekā jebkad agrāk modās aizdomas un skumjas. Šādā morālu moku brīdī jaunajai sievietei pēkšņi radās nepārvarama vēlme iekļūt indieša istabā un palūkoties, vai neatradīsies kaut kas tāds, kas apstiprinātu vai arī izkliedētu šaubas un neticību.

Naboba istabas atradās pils pretējā spārnā. Lai gan Erikso nekad tur nebīja bijusi, viņa atrada ceļu. Savas slimīgās ziņkāres dzīta, Erikso turp devās gandrīz skriešus. Viņa baidījās vienīgi no tā, ka varētu sastapt kādu no pils kalpotājiem, taču šīs bažas izrādījās veltīgas. Nevienu nesatikusi, baronese izgāja cauri vairākām lielām zālēm, kas slīga pustumsā, jo biezie aizkari bija nolaisti, un iegāja plašā krēslainā istabā. Spriežot pēc lielā galda, kas bija nokrauts ar pergamentiem un dīvainiem instrumentiem, tam vajadzēja būt Adumantas darba kabinetam.

Erikso ziņkāri apstaigāja istabu, un pēkšņi dziļā nišā pamanīja kaut ko līdzīgu lielam skapim. To viscaur klāja kabalistiskas zīmes un hieroglifi, bet lielās durvis bjja pusatvērtas. Erikso uzmanīgi tās pavēra, ieskatījās iekšpusē un šausmās atkāpās, lai gan ieraudzītais nebija nekas baismīgs.

Šķiet, skapim nebija aizmugurējās sienas, tas drīzāk līdzinājās atvērtam logam, pa kuru bija skatāma plaša panorāma Zilgani dzidrajā tālē pletās tuksnesis, un tā smiltīs pacēlās milzīga piramīda un Gīzas sfinksa. Šie divi pagātnes pasaules noslēpumainie pieminekļi izskatījās kā īsti, tikai — miniatūrā. Pēkšņi viņa ievēroja, ka slepenās durvis starp sfinksas ķepām ir atvērtas un pie ieejas piramīdā pustumsā kustas maza balti tērpta cilvēka figūriņa ar klaftu galvā.