Divas sfinkas

Erikso satrauktajās smadzenēs pazibēja neprātīga doma. Viņas roka zīda peņuāra krokās sāka steidzīgi meklēt Amenhotepa svēto dunci. Sieviete to izvilka. Dunča rokturis bija stipri sakarsis, un tas liecināja, ka maģiskais ierocis saskāries ar kādu nezināmu varenu burvju spēku. Taču Erikso neņēma vērā šo brīdinājumu. Izstiepusi roku, viņa ar dunča asmeni pS&rūda mazās durvis, kas veda piramīdā, un aizcirta tās ciet.

Maģiskā naža asmeni noklāja dzirksteļu kūlis, un pārbiedētā Erikso tūlīt pat sajuta, kā zem kājām sāk līgoties zeme. Viņu satvēra viesulis un aiznesa izplatījumā. Zem viņas kājām tagad pletās tuksnesis, bet sfinksa un piramīda ieguva savus reālos gigantiskos apmērus. Viss kustējās, trīcēja, skanēja un mazpamazām ieslīga dziļā krēslā. Jaunā sieviete juta, kā viņu drausmīgā ātrumā rauj līdzi kāds spēks un iegrūž tādā kā uguns jūrā. No neciešamām sāpēm visā ķermenī viņa zaudēja samaņu.

Kad Erikso atguvās, viņa gulēja Adumantas darba kabinetam līdzās esošajā telpā. Mazākā kustība sagādāja viņai drausmīgas sāpes. Viņa mēģināja sevi aplūkot un ieraudzīja, ka roku, kas vēl arvien bija konvulsīvi sažņaugusi maģisko ieroci, klāj apdegumi. Ar vēl lielākām šausmām viņa secināja, ka ir gandrīz kaila un tikai uz pleciem un pie jostas karājas dažas pusapdegušas zīda un batista stērbeles. Tikai tagad Erikso saprata, ka neapdomīgi iejaukusies sev nezināmu un baismīgu likumu darbībā, un atkal zaudēja samaņu.

Neskaidras balsis un stipras sāpes lika jaunajai sievietei atvērt acis. Ap viņu rosījās tēvs, Bērs un divas kalpotājas. Viņai bija uzklāts peņuārs un pati ietīta segā. Viņu uzmanīgi pārnesa uz guļamistabu un noguldīja gultā. Gaidot ārstu, pēc kura bija aizsūtīts kalpotājs uz Gmundenu, viņai tika sniegta pirmā palīdzība.

Grāfs un Bērs bija bezgala satraukti. Pērkona grāviens, kas bjja satricinājis māgu līdz pašiem pamatiem un sākotnēji tika uzskatīts par pulvera izraisītu sprādzienu, sacēla kājās visus iemītniekus. Izcēlās panika, un sākumā neviens nesaprata, kurā pils daļā notikusi nelaime. Tad kāds no kalpotajiem trīcošā balsī paziņoja, ka sprādziens noticis viņa kunga kabinetā. Viņš bija nesis uz kabinetam līdzās esošo telpu kādu grāmatu un žurnālu, kad briesmīgā dārdoņa viņu apdullinājusi. Tad viņš esot ieraudzījis, kā atsprāgst vaļā durvis un pa tām kā lode ielido un nokrīt uz grīdas kāds balts, viscaur dzirkstelēm klāts priekšmets. Kabinetā skaidri bijusi dzirdama uguns sprakšķēšana, un viņam šķitis, ka viss ir liesmu apņemts.

Kad grāfs, Bērs un kalpone atsteidzās uz notikuma vietu, viņi atrada apdegumiem klāto, kā bez dzīvības gulošo Erikso. Kabinetā uguns vairs nebija, taču liesmas bija iznīcinājušas visu — mēbeles, portjeras, grāmatas, tomēr dīvainā kārtā uz kailajām sienām nebija manāmas nekādas dūmu pēdas, toties nišā, kur stāvēja noslēpumainais skapis, siena bija sa- sprāgusi visā garumā.

Kad pirmās izbailes bjja pārgājušas, grāfs apjautājās par indieti, gribēdams pavēstīt par notikušo. Viņš domāja, ka pils saimnieks atrodas Gmundenā. Kāds gan bija viņa izbīlis, uzzinot, ka stundu pirms nelaimes Adumanta esot atgriezies mājās un ieslēdzies savā kabinetā, kur neviens neiedrošinājās ieiet bez īpašas pavēles.

Adumanta visur tika rūpīgi meklēts, taču viņa nekur nebija Atlika vienīgi secināt, ka viņš gājis bojā. Satriektais grāfs Kronburgs un Bērs klusēdami stāvēja kabinetā, kad pēkšņi saņēma ziņu par jaunu nelaimi.

Zirgkopis, kas bija pavadījis Ričardu, atgriezās mājās, turēdams sedliem šķērsām pāri barona nekustīgo ķermeni. Viņš pastāstīja, ka abi bijuši jau atceļā uz mājām, kad izdzirdējis kaut ko līdzīgu lielgabala šāvienam un ieraudzījis, kā barona zirgs saslējies pakaļkājās. Viņam pat šķitis, ka no zemes uzšāvušās liesmas. Arī viņa zirgs satrakojies, un bijis krietni jānopūlas, lai to nomierinātu. Ticis galā ar savu zirgu, viņš atgriezies iepriekšējā vietā un atradis Lejerbahu guļam zemē, bet Salamandra bijusi bez pēdām pazudusi. Izsauktais ārsts paziņoja, ka barons ir miris, bet Erikso stāvoklis ir ļoti nopietns. Jaunajai sievietei bija sācies drudzis. Murgos viņa pārmaiņus sauca gan vīru, gan indieti, kas vēl aizvien nebija atrasts.

Kad vakarā grāfs un profesors palika vieni pie Erikso gultas, pirmais ieteicās:

— Nav šaubu, ka viņa neuzmanīgi pieskārusies kādam maģiskam aparātam un tādējādi izraisījusi šo nelaimi un nabaga Ričarda nāvi.

— Ja vismaz būtu iespējams viņu iztaujāt un uzzināt, ko viņa izdarījusi un kā nokļuvusi maga laboratorijā, — atbildēja līdz sirds dziļumiem satriektais Bērs ar asarām acīs, jo kopīgajos ceļojumu gados bija Lejerbahu iemīlējis.

Aizritēja vairākas dienas. Adumanta neuzradās, bet Erikso aizvien vēl bija kritiskā stāvoklī. Varas iestāžu uzsāktā izmeklēšana neko nedeva. Tika nolemts, ka profesors aizvedīs Ričarda zārku uz Kronburgu pili, bet grāfs paliks pie meitas, kamēr viņa nebūs atlabusi tiktāl, ka būs iespējams pārvest mājās arī viņu.