Divas sfinkas

Ričards klusēdams rādīja dzīvo kolibri, ko turēja rokā.

— Viņš sēdēja uz balustrādes un ļāva sevi noķert, — skaidroja barons, palaizdams putniņu brīvībā.

— Nē, tas nu pārsniedz visfantastiskākās iztēles un visneparastākās maģijas robežas. Jūs, Adumanta, esat otrs Amenhoteps! — iesaucās profesors, piespēdams sevi apvaldīt un nemierīgi skraidīdams pa zāli.

— Kas tā ir par personu, kuru jūs piesaucat jau otro reizi un kuru uzskatāt par diženu magu? — jautāja indietis, vērīgi lūkodamies Bērā.

Erikso atbrīvoja profesoru no nepieciešamības atbildēt uz šo kutelīgo jautājumu. Atri piegājusi pie na- boba, jaunā sieviete pastiepa viņam pretī savu mazo rociņu un aiz satraukuma nervozā balsī teica:

— Jūsu zināšanas, Allana kungs, ir biedējošas, tomēr es gribētu tās pakļaut pēdējam pārbaudījumam un lūgt, lai jūs pasakāt, cik man ir gadu un no kurienes esmu cēlusies, protams, ja šo lūgumu neuzskatīsit par uzmācīgu.

— Nekādā ziņā! Es labprāt atbildēšu jums.

Adumanta noliecās pār jaunās sievietes sīko plaukstu, zobgalīgi smaidīdams un atklādams skatam savus žilbinoši baltos zobus.

— Ja kāds uzzinātu jūsu gadu skaitu, neredzēdams jūsu apburošo sejiņu, viņš šausmās salēktos, bet visi jūsu pielūdzēji, kas sajūsmināti krīt pie jūsu kājām, baronese, šausmās bēgtu. Labāk apsēdieties! Arī jūs, kungi. Lai izpildītu baroneses vēlēšanos, es izsaukšu pagātni, tāpat kā pirmīt izsaucu tagadni. Tas, ko jūs ieraudzīsit, papildinās manu atbildi.

Satrauktie viesi ieņēma savas vietas. Adumanta vienīgais joprojām bija koncentrējies un mierīgs. Izņēmis no kabatas smilšu šķipsniņu, viņš to iemeta tumšajā nišā.

Atkal sagriezās biezs dūmu mākonis, un, kad tas izklīda, Ričards un Erikso nespēja atturēties no pārsteiguma sauciena. Viņu priekšā kā pati īstenība pavērās dzīva un reāla, tomēr dīvaina aina. Divu soļu attālumā viņi ieraudzīja piramīdu, ko savulaik bija cēlis princis Puarma savas Memfisas pils dārzā. Divu eļļas lampu gaismā varēja saskatīt divas skulptūras, ziedokli, uz kura tika kvēpinātas smaržvielas, un divas sfinksas — noslēpumainas un neparastas savā skarbajā skaistumā, tās it kā lūkojās skatītājos ar mirdzošām acīm.

Tāpat kā tajā drausmīgajā naktī, kad Erikso aizmiga uz daudziem gadsimtiem, piramīdas durvis bija puspavērtas. Pa tām bija redzami mēness apspīdētie dārza koki un krūmi. Tālumā bļja dzirdamas balsis, dziedāšana un dzīru troksnis. Tika svinētas Nuitas un Puarmas kāzas.

Aizmirsusi, ka tā ir tikai vīzija, nevis īstenība, Erikso bija gatava steigties uz piramīdu — tik ļoti reāla bya šī pagātnes aina, taču ledaina vēja brāzma atsvieda viņu atpakaļ krēslā.

Arī Ričards piecēlās, kļuvis bāls kā audekls, un, izstiepis uz priekšu rokas, klusēdams raudzījās uz sfinksām — savu paša darinājumu, tad viņš sabruka uz grīdas, vien paspējis iesaukties:

— Manas sfinksas!.. Manas sfinksas!

Vīzija mirklī izgaisa.

Erikso raudādama metās pie vīra, kuru nabobs kā bērnu bija pacēlis un nosēdinājis krēslā.

— Nomierinieties, baronese! Pēc brīža jūsu vīrs atgūs samaņu, — sacļja Adumanta, likdams Ričardam pie deguna kaut kādu mazu pudelīti. — Jūs esat satrau- kusies gluži veltīgi. Es tikai atdzīvināju pagātnes staru.

Šajā brīdī Ričards atvēra acis. Viņš pats mazliet pazobojās par saviem vājajiem nerviem, tad, aizbildinājies ar stiprām galvassāpēm, izteica vēlēšanos atgriezties mājās.

Adumanta necentās atrunāt. Viesi, sirsnīgi pateikušies saimniekam par laipno uzņemšanu un demonstrētajām neparastajām spējām, aizbrauca.

— Baidos, ka tikai šis cilvēks neatnes mums nelaimi. Manuprāt, mēs jau esam nokļuvuši viņa okultā spēka ietekmē, — skumīgi čukstēja Erikso, sēdēdama karietē līdzās vīram.

IX

Smagais iespaids, ko bija radījusi ciemošanās pie Adumantas, un savādā vīzija atkāpās tikai nākamajā dienā, bet pilnīgu sirdsmieru viņi atguva pēc tam, kad ieradās indietis, lai apklaušinātos par savu vakarējo ciemiņu veselību.

Adumanta tik jautri jokoja par savu burvju mākslu un tik mīļi zobojās par viņu nepamatotajām bailēm, ko bija izraisījusi rēgainā vīzija, ka visus sasmīdināja. Bēra un vecā grāfa skepticisms kļuva vēl stiprāks, Ričards nez kāpēc pasīvi piekrita visiem indieša argumentiem, un vienīgi Erikso dvēseles dziļumos gruzdēja neskaidra priekšnojauta, kuru viņa nekādi nespēja izskaidrot.

Laiks pagāja jautri. Kādu dienu Adumanta, pie kura visi jau bija pieraduši, pēkšņi paziņoja, ka viņam jābrauc uz Londonu, lai nokārtotu neatliekamas darīšanas. Rudenī viņš atgriezīšoties savā pilī Gmun- denas tuvumā, uz kurieni tad arī aicinot savus draugus pavadīt medību sezonu. Tad pie viņa sapulcēšoties arī citi paziņas.

Šis ielūgums bija tik vienkāršs un sirsnīgs, turklāt jaunais indietis bija iemantojis tik nedalītas simpātijas, ka grāfs nešaubīdamies to pieņēma. īpaši priecājās Ričards, jo bija kaislīgs mednieks. Un tā pēc mēneša grāfa ģimene ieradās Gmundenā, kur nabobs viņus sirsnīgi sagaidīja. Pils bija sen celta, tomēr