Divas sfinkas

— Nemaz, baronese! Jūsu vārdi man glaimo, bet, kas attiecas uz manu laulību, tā nav nekāds noslēpums. Es pieņēmu un uzaudzināju bāreni, kuru vēlāk iemīlēju un vēlējos apprecēt, taču nebiju rēķinājies ar to, ka sievietei pirmām kārtām vajadzīgas izpriecas un izklaides. Kā gan es — mūžam aizņemtais domas kalps — spētu tēlot izveicīgu kavalieri? Vārdu sakot, es nepratu iekarot jaunās meitenes sirdi.

— Kāpēc tad viņa piekrita kļūt par jūsu sievu? — jautāja Erikso, kuru atkal bija paņēmušas savā varā kaut kādas dīvainas izjūtas.

— Viņai bija neērti noraidīt mani atklāti, taču viņas patiesā atbilde bjja bēgšana kopā ar citu.

Klātesošie izbrīna pilni saskatījās.

— Velns parāvis! — iesaucās Lejerbahs. — Kāds gan bija šis pavedinātas, kuram viņa deva priekšroku?

— Visparastākais mirstīgais, kurš ne ar ko neizceļas ļaužu pūlī. Vai tad jūs nezināt, ka sievietes sirdi ir tik grūti izprast? Sieviete ir nepastāvīga un kaprīza būtne. Gadījums pakļauj viņu vīrietim, un gadījums padara viņu par nodevēju.

Naidīgais skatiens, ko runātājs tobrīd veltīja Ričardam, pārsteidza Erikso.

— Vai viņa bija skaista? — gandrīz neapzināti jautāja jaunā sieviete.

— Vai jūs apšaubāt manu gaumi? Viņa bjja daiļa kā debesu tēls. Laime pie manis atgriezīsies vienīgi tad, kad viņa atkal ieņems savu vietu man līdzās.

— Jūs piespiedīsit viņu atgriezties? — kļuvusi gluži bāla un smagi elpodama, nomurmināja Erikso.

— Ak, nē! Es pacentīšos iekarot viņas sirdi un ļaušu viņai apjaust pašas nepateicību, līdz viņa labprātīgi atgriezīsies manā pajumtē. Lūk, pusdienas ir gatavas. Atļaujiet, baronese, vest jūs pie galda.

Erikso apsēdās pie galda sadrūmusi. Ar jaunu spēku viņā pamodās neskaidrās aizdomas. Naifļjgi un drudžaini viņa vēroja katru indieša kustību, domās salīdzinādama viņu ar Amenhotepu.

Adumanta, kā likās, neko nemanīja un jautri tērzēja, laipni cienādams viesus ar izsmalcinātām pusdienām. Pats viņš nobaudīja tikai dažus augļus un izdzēra kausu vīna.

— Redzu, ka jūsu eiropeiskums vēl nesniedzas tiktāl, lai kopā ar mums baudītu šo brīnišķīgo fazānu, — jautri un viltīgi piebilda profesors.

Indietis pasmaidīja.

— Jums taisnība — mans eiropeiskums ir samērā virspusīgs. Vecais bramins, kas mani audzināja, iedvesa man nepatiku pret jebkuru ēdienu, kas pagatavots no dzīvniekiem un putniem. Turklāt okultās zinātnes prasa, lai tās adepti lietotu vienīgi augu valsts produktus.

— Kāpēc jūs piespieda studēt šīs zinības? — Erikso apjautājās.

— Es pats to vēlējos. Vecais Ardžuno bija mana tēva draugs. Viņš dzīvoja mazā pagodā pils dārza attālākajā galā. Šis cilvēks tik saistoši stāstīja par dažādiem noslēpumiem un dabas spēkiem, ka man radās vēlēšanās kļūt par viņu skolnieku. Salīdzinājumā ar Ardžuno es, protams, esmu nejēga.

Saruna ievirzījās par Indiju, tās pagātni un īpaši par tām noslēpumainajām zinībām un brīnumiem, ko veic faķīri.

— Viņi visi pa daļai ir burvju mākslinieki, un visi viņu demonstrētie fenomeni, lai cik neparasti tie liktos, nav nekādi brīnumi, jo dabā brīnumu nav, — skaidroja Adumanta. — Nav pareizi dēvēt par brīnumu prasmi valdīt pār dabas spēkiem. Patiesi vie- dam cilvēkam nekas nepaslīd garām, un īstā maģija nozīmē attīstīt cilvēkā ieliktos spēkus un panākt, lai viņš būtu spējīgs redzēt, dzirdēt un uztvert to, ko citi ne redz, ne dzird, bet, ja arī dažkārt sajūt, tad neko nesaprot. Un, visbeidzot, tā nozīmē attīstīt sevī sesto sajūtu, un proti, spēju iekļūt neredzamajā pasaulē, kuru jūs pilnīgi neņemat vērā.

— Vai jums šis spēks piemīt? — ziņkāri vaicāja profesors.

— Daļēji — jā. Piemēram, š^jā karafe es saskatu kāda ūdensauga aizmetni, kuram trūkst tikai nepieciešamo ingredientu, lai sāktu attīstīties. Jūs man neticat? Nu, labi! Es mēģināšu padarīt jūsu acīm pieejamu to, ko redzu pats.

Indietis izņēma no kabatas glītu fulāru, no kura vējoja spēcīgs aromāts, kas parasti ieskāva arī pašu Adumantu, un aizklāja ar to savu roku un karafi.

Erikso viņu nemierīgi vēroja, cenzdamās atsaukt atmiņā Amenhotepa roku formu un vienlaikus pārmezdama sev šīs smieklīgās aizdomas.

— Ko jūs manī tā lūkojaties, baronese? Vai tikai nebaidāties, ka es izvilkšu no karafes krokodilu? — ironizēja Adumanta.

— Ja jūs to izdarīsit, tad esat stiprāks par Amenhotepu, — nepiesardzīgi iesaucās profesors.

Ričards un grāfs sāka no sirds smieties.

— Par ko stiprāks? — indietis p^jautjya tik mierīgi un vienaldzīgi, ka Erikso, kas nenolaida no viņa acu, atviegloti uzelpoja pārliecībā, ka viņš šo vārdu dzird pirmo reizi.

Samulsušais profesors atbildēja:

— Es runāju par kādu cilvēku, kas arī nodarbojas ar maģiju un šajā ziņā ir meistars, taču viņš šeit nedzīvo.

— Bet kur tad? Es vienmēr meklēju kontaktus ar cilvēkiem, kam tuva maģijas māksla, — mierīgi turpināja Adumanta.

Šokētais un apmulsušais profesors nomurmināja:

— Es tiešām nezinu, kur viņš šobrīd atrodas. Par viņu man jau sen nav nekādu ziņu.