Divas sfinkas

Jā, Amenhoteps bija viņas pavēlnieks, taču ne tas drūmais un bargais mags, kuru viņa iepriekš pazina un ienīda un kurš mūžam sēdēja pie saviem manuskriptiem, bija auksts kā viņa garais baltais tērps, kas viņu vērta statujai līdzīgu. Nē, jaunais pavēlnieks, kas nodarbināja visas viņas domas, bija valdzinošs un bīstams cilvēks, kas valdīja pār stihijām! Un, lūk, šis cilvēks tagad izlūdzas viņas mīlestību, solot pretī mūžīgu jaunību un neizbaudītu laimi.

Erikso domas traucās aizvien tālāk. Un kā būtu, ja piramīdas drūmās pazemes vietā, kur valdīja mūžīgs klusums un mākslīgs apgaismojums, Amenhoteps dzīvotu lieliskā pilī, kas būtu saules gaismas pielieta un svaiguma pilna, un valkātu mūsdienīgu elegantu uzvalku? Tad viņš būtu ļoti bīstams cilvēks! Ak, kāpēc viņš nekad neparādījās tāds kā šodien? Tad Erikso katrā ziņā būtu iemīlējusi tieši viņu, un cik daudz sarūgtinājumu būtu gājis secen!

Viņa nodrebēja un izslējās, skaidri sajuzdama, ka pierei pieskaras kāda roka ar gariem smalkiem pirkstiem. Kad Erikso paskatījās uz Ričardu, viņa šausmās ieraudzīja, ka vīrs kļuvis bāls kā audekls un viņa acis ir gluži stiklainas. Pēkšņi Ričarda nespodrajās acu zīlītēs uzliesmoja maga ugunīgais skatiens, bet vīra nekustīgās rokas pacēlās, lai dedzīgā apskāvienā piekļautu pie sevis viņas augumu. Taču tas viss ilga vienu mirkli. Tad Ričarda ķermenis nodrebēja, un viņš smaidīdams maigi noliecās pie Erikso un kaisli viņu noskūpstīja.

Jaunā sieviete, viscaur trīcēdama, apvija rokas vīram ap kaklu un cieši piespiedās viņam klāt. Viņa vairs negribēja domāt. Viņa alka vienīgi pēc mīlestības un mierīgas laimes, ko bija izdevies izcīnīt ar tādām pūlēm.

Kopš Erikso kāzām bija pagājuši gandrīz astoņi mēneši. Nekas netraucēja jaunā pāra laimi un nekas neliecināja par to, ka Amenhoteps turpinātu viņus vajāt. Mags bija pazudis bez pēdām! Taču netika aizmirsts. Erikso bieži domāja par pēdējo vīziju. Dažreiz, sēdēdama viena buduārā, viņa saspringti gaidīja, vai kaut kur uz sienas neparādīsies ēģiptieša siluets, vai neatskanēs par viņa tuvošanos vēstījošais sudrabainais zvans, taču visur valdīja klusums. Tātad viņa bija aizmirsta un atraidīta.Vispār jau Erikso par to priecājās, tomēr dažkārt viņu pārņēma tāda kā nožēla un uzmācās drūmas domas. Tad viņa meklēja vientulību. Erikso, protams, bija laimīga, pat ļoti laimīga, tomēr ne tā, kā bija sapņojusi. Būdama pēc dabas kaismīga un enerģiska, Erikso nerada Ričardā atbalsi savām jūtām, bet vīra mierīgā un savaldīgā mīlestība viņu aizvainoja un tracināja.

Erikso dvēselē pamodās dziļa greizsirdība uz Almerisu. Tieši viņa — šī mirusī un reizē mūžam dzīvā būtne — atņem viņai, Erikso, vīra sirds labāko daļu! Jaunā sieviete skaidri sajuta to, ka Ričarda dzīvē viņa vienmēr ir bijusi otrā vietā. Barons to nemaz neslēpa un uz sava rakstāmgalda turēja Almerisas portretu, kuru atteicās novākt pat pēc sievas vairākkārtēja lūguma. Šādas scēnas attālināja dzīvesbiedrus, protams, ne uz ilgu laiku, un atstāja neredzamas brūces.

Ziemā, bet īpaši tuvojoties pavasarim, veco grāfu mocīja reimatisma sāpes kājās, un pēc ārstu ieteikuma viņam vajadzēja iziet dziedniecības kursu vienā no Dienvidaustrijas kūrortiem.

Lai izrautos no garlaicības, Erikso nolēma braukt tēvam līdzi, un viņai nenācās īpaši nopūlēties, lai pierunātu ari vīru piedalīties ceļojumā. Bet Bērs jau bija tik labi iekļāvies šā nama dzīvē, ka neviens nešaubījās par viņa vēlmi pievienoties.

Ceļotāji iekārtojās ļoti komfortabli. Kamēr grāfs vannojās, dušojās un dzēra minerālūdeņus, bet profesors devās arheoloģiskās ekskursijās pa tuvāko apkaimi, jaunais pāris izklaidējās pēc sava prāta, jo sezona tikko bija sākusies un atbraucēju nebija daudz. Būdams kaislīgs zirgu cienītājs un labs jātnieks, Ričards ari sievai palīdzēja apgūt jāšanas prasmi. Erikso drīz vien aizrāvās ar šo sportu un allaž pavadīja vīru izjādēs.

Reiz abi devās tālākā izjādē un kādā no ēnainajām alejām, kas iznāca uz šosejas, ieraudzīja zirgkopi vedam pie pavadas neparasti skaistu zirgu.

— Paskaties, kāds brīnišķīgs dzīvnieks! — iesaucās sajūsminātais Ričards.

Piejājis tuvāk, viņš apjautājās, kam zirgs pieder.

— Manam kungam Adumantam Odearam, — atbildēja zirgkopis.

Barons pat nokāpa no sava zirga, lai apskatītu šo dzīvnieku, kas patiesi bija lielisks: zilganmelnā spalva laistījās, aste un smalkās krēpes, kas bija tik zīdainas un viļņainas kā sievietes mati, arī bija melnas, un tikai uz pieres tam bija sniegbalts plankums. Slaidais un stingrais stāvs liecināja, ka tas ir arābu izcelsmes zirgs. Tbbrid tas zviedza, pacēlies uz pakaļkājām, tad nepacietīgi sāka kārpīt ar pakavu zemi.

Redzēdams barona sajūsmas pilno skatienu, zirgkopis paziņoja:

— Zirgs tiek pārdots. Nez kāpēc tas manam kungam nav pa prātam. Divi angļi jau gribēja Salamandru nopirkt, tomēr darījums nenotika.

— Kāda laime! — iesaucās ieintriģētais Ričards. Tad, ieslidinājis zirgkopja rokā monētu, viņš vaicāja: — Saki, mans draugs, kur tavs kungs dzīvo un vai es varu viņu tagad satikt?