Divas sfinkas

Ciemiņa krīišu balss skanīgais tembrs lika Erikso satrūkties, jo atgādināja labi pazīstamo un baiso balsi. Baronese veltīgi mēģināja ieraudzīt Adumantas acis: biezās un garās skropstas slēpa to krāsu un skatienu. Erikso kļuva sērīgi ap sirdi. Pati nezinādama kāpēc, viņa svešiniekā centās saskatīt Amenhotepu. Tomēr nē, tas nebija viņš, — baronese galu galā secināja, nolēmusi, ka sāk redzēt rēgus gaišā dienas laikā. Amenhoteps taču nekad nepamet savu dārgo piramīdu un foliantus, pie kuriem nīkst bez sava gala. Nokratījusi uzmācīgās domas, viņa iesaistījās kopīgajā sarunā.

Piemērotā brīdī Erikso smaidot apvaicājās, kāpēc viņš savam vārdam pievienojis arī anglisko.

— Mana māte bija angliete, pulkveža Allana meita, — bez kāda samulsuma paskaidroja Adumanta. — Redziet, mans tēvs bija kvēli iemīlējies gaišmatainā skaistulē, kura atbildēja uz viņa mīlestību. Taču mātes ģimene nostājās pret šīm laulībām ar pagānu, kuru uzskatīja par mežoni. Tad Allanas jaunkundze aizbēga no mājām un, par spīti visiem šķēršļiem, kļuva par radžas sievu. Esmu šīs laulības atspulgs, un proti: pa pusei eiropietis, pa pusei indietis. Savai mātei man jāpateicas par Eiropas valodu prasmi, par iepazīstināšanu ar jūsu pasaules ieražām im arī par mērenu naidu pret angļiem. No viņas esmu mantojis arī ceļošanas kāri. Saņēmis no tēva visai lielu mantojumu, es kā jaunākais dēls varu dzīvot pilnīgi neatkarīgi un man nav jāpakļaujas nevienam citam likumam kā vien savas fantāzijas lidojumam, bet tā liek man meklēt aizvien jaunus un jaunus iespaidus, — smaidīdams pabeidza Adumanta.

Pavadījis pie viņiem aptuveni stundu, viesis atvadījās un aizbrauca.

Ievērojis, ka Erikso nepiedalās indieša slavināšanā, grāfs ironiski ierunājās:

— Skaties, Ričard, tava sieva kļuvusi tāda sapņaini domīga! Vai tikai skaistais indietis nav iekarojis viņas sirdi?

— Man šķiet, ka starp viņu un Amenhotepu pastāv dīvaina līdzība. Es mūžam baidos, ka viņš atkal ieradīsies kādā jaunā veidolā, — skumji noteica Erikso.

Klātesošo homēriskie smiekli bija atbilde uz viņas vārdiem.

— Nē, baronese! Nekad nebūtu domājis, ka jūs esat tāda bailule!.. Protams, jums ir pamatots iemesls baidīties no Amenhotepa kunga, tomēr identificēt viņu ar šo simpātisko Adumantu, kuram austrumniecisks ir vienīgi vārds, — tas jau ir komiski! Padomājiet pati: Amenhoteps — moderni ģērbies, Amenhoteps, kas runā par teātri, zirgu skriešanās sacīkstēm un zirgu īpašībām! Ha, ha, ha! Es nespēju par to domāt nopietni! — zobojās Bērs.

— Profesoram taisnība. Vecais burvis neizkustēsies no savas piramīdas un mēģinās tevi sasniegt citādā veidā, — iejaucās grāfs. — Tas patiesi ir smieklīgi — mēģināt saskatīt veco laupītāju laipnajā Adumantā! Turklāt pagājis jau gandrīz gads, kopš ēģiptietis neizrāda nekādas dzīvības pazīmes. Aizmirsti šo pagātnes lappusi, kas, šķiet, ir aizvērta uz visiem laikiem. Katrā gadījumā tev ir maģiskais ierocis, pret kuru Amenhoteps ir bezspēcīgs.

— Jā, es nekad nešķiros no šā ieroča, bet jums ir taisnība: šis nabobs nevar būt Amenhoteps, — atviegloti uzelpodama, sacīja Erikso.

No šīs dienas Adumanta kļuva par biežu viesi grāfa ģimenē un izpelnījās vispārēju labvēlību ar savu laipno izturēšanos, bruņniecisko uzmanību pret Erikso un elastīgo, attīstīto prātu. Jaunajam indietim piemita viņa gadiem neparasta erudīcija, kas tomēr^netraucēja viņam šad un tad piedalīties augstākās sabiedrības izpriecās, doties pastaigās vai uz kazino, kur Erikso parasti izcēlās ar savu skaistumu. Kur vien šī sieviete parādījās, tūlīt ap viņu pulcējās pielūdzēji, un neviens nebrīnījās, to pulkā redzot jauno indieti. Arī Erikso ne reizi vien bija uztvērusi apbrīnu, kas uzliesmoja Adumantas tumšajās acīs, taču viņa tik ļoti bija apradusi ar pielūgsmi, ka nepiešķīra tam īpašu vērību.

Reiz Adumanta uzaicināja grāfa ģimeni pie sevis pusdienās. Nebija nekāda iemesla atteikt, tāpēc norunātajā dienā visi devās uz villu. Jaunais saimnieks uzņēma ciemiņus ar ierasto sirsnību un apbūra viņus ar savu laipnību.

Pasniedzis Erikso roku, namatēvs veda viņu cauri garai istabu virtenei, kas bija iekārtotas ar austrumniecisku greznību, uz mazu viesistabu, kas visus apbūra ar savu oriģinalitāti. Tās sienas bija drapētas ar austrumnieciskiem zeltā izšūtiem purpurkrāsas audumiem. Reti sastopami ziedi un tropiskie augi, kas šeit bija bagātīgi izvietoti, lika apmeklētājiem justies kā Indijā.

— Jūs dzīvojat brīnišķīgā pilī. Trūkst vienīgi jaunas un daiļas laulātās draudzenes, kura ar savu klātbūtni ienestu dzīvīgumu visā šai greznībā, — smaidīdama ierunājās Erikso.

— Sis trūkums, baronese, diemžēl nav atkarīgs no manis. Esmu precējies, bet sieva mani nodevīgi pameta, un kopš tā brīža esmu spiests dzīvot viens.

Erikso sirds sāpīgi sažņaudzās, pamanot to naidu, kāds uzdzirkstīja zem indieša nolaistajām skropstām.

— Jūsu sieva jūs pameta? Cik savādi! Man liekas, jums piemīt viss nepieciešamais, lai iekarotu sievietes sirdi, — ar izbrīnu un neticību viņa piebilda.

Adumantas sejā parādījās sarkastisks, noslēpumains smaids.

— Varbūt esmu pārāk netaktiska?