Divas sfinkas

— Viņš dzīvo tur, tajā lielajā dārza ieskautajā villā, — paskaidroja zirgkopis, rādīdams uz sānu aleju. — Šobrīd viņa nav mājās, bet nāciet rīt ap pusdienlaiku.

Atgriezušies mājās, Ričards un Erikso tik sajūsmināti aprakstīja brīnišķīgo ķēvi, ka arī grāfs ieinteresējās par to. Visi vienprātīgi nolēma, ka Salamandra ir jānopērk.

Nākamajā dienā zirgkopja norādītajā laikā barona ekipāža apstājās pie villas ieejas. Tā bija liela itāļu stilā būvēta māja, ko ieskāva plašs dārzs.

Vestibilā baronu sagaidīja sulaiņi — nēģeri un indieši. Tad nelielā caurstaigājamā viesistabā viņu pieņēma vecs indietis, ģērbies baltās drānās, un cienīgi apvaicājās par vizītes mērķi. Kad Lejerbahs paskaidroja, kāpēc ieradies, indietis izgāja, bet pēc minūtēm desmit atgriezās un svinīgi pavēstīja, ka viņa kungs ir gatavs baronu pieņemt.

Ričards viņam sekoja. Abi izgāja cauri vairākām lielām istabām, kas bija grezni iekārtotas Austrumu stilā. Taču logu aizkari visur bija nolaisti, un šī pustumsa, kā arī dziļais klusums, kas valdīja milzīgajā namā, dīvainā kārtā atsaucaJbarona atmiņā piramīdas pazemes telpas.

Beidzot pavadonis pacēla smagu zilu portjeru, un viņi iznāca uz terases, kas bija bagātīgi rotāta ar retiem augiem un no visām pusēm aizsegta ar nolaistiem gaišzila zīda aizkariem. Tikai viena no portjerām bija pa pusei pacelta un atklāja uz dārzu vedošās kāpnes.

Terases viņā galā vienā pusē karojās svītrains zīda guļamtīkls, bet otrā atradās plats un zems dīvāns. Tā priekšā uz galda stāvēja divi groziņi: viens ar augļiem, bet otrs ar kūkām, kā arī zelta krūka, ko greznoja emaljas rotājumi. Turpat bija redzama neliela tasīte ar pusizdzertu melnu kafiju.

Uz dīvāna spilveniem atlaidies vīrietis lasīja kādu angļu žurnālu. Baronam ienākot, viņš to nolika malā, pieklājīgi sveicināja viesi un aicināja apsēsties.

Ričards nopētīja svešinieku un jutās izbrīnīts, ka šis kolosāli bagātais cilvēks pārdod tik brīnišķu un retu zirgu.

Nabobs Adumanta Odears bļja gadus trīsdesmit piecus vecs vīrietis, slaids, kalsns, ar bronzas krāsas seju. Viņa pieri ieskāva biezi melni mati, muti aizsedza pagarā bārda un ūsas, aiz garajām un biezajām skropstām acis gandrīz nebija redzamas. Viņš bļja ģērbies gaiši zilā uzvalkā, vidukli apjoza plata zīda šalle, bet uz taburetes gulēja platmaļu salmu cepure.

Ričards izteica savu vēlmi un apjautajās par cenu.

— Tā tas tiešām ir. Vienu brīdi es gribēju pārdot Salamandru, bet tagad esmu pārdomājis, — nabobs vienaldzīgi atbildēja.

Redzot barona sarūgtinājumu, viņš smaidīdams piebilda:

— Ved esat tik ļoti iededzies par šo pirkumu?

— Atzīšos jums, ka dievinu zirgus un labāku par jūsējo man nav gadījies redzēt, turklāt arī mana sieva ļoti vēlas iegūt šo zirgu.

— O! Ja tā ir dāmas vēlēšanās, tad mēs par to vēl parunāsim, kaut gan es neieteiktu baronesei sēsties Salamandras mugurā, — laipni sacīja Adumanta.

Iepriecinātais Ričards steidzīgi pateicās viņam, un starp abiem aizsākās dzīva saruna. Indietis pastāstīja, ka mītot šeit jau vairākas nedēļas un mirstot vai nost aiz garlaicības. Bet viņam tā gribējies atpūsties no ilgā un nogurdinošā ceļojuma pa Ēģipti, Nūbjju un Tibetu.

Šis temats Ričardu ieinteresēja. Kad pēc stundu ilgas sarunas barons sāka atvadīties, jaunais indietis viņam šķita ļoti simpātisks, un viņš to uzaicināja ciemos. Adumanta pateicās un pieņēma uzaicinājumu. Atvadīdamies Ričards riskēja vēlreiz ieminēties par zirgu, taču indietis pašūpoja galvu un smaidīdams atbildēja:

— Pagaidām atstāsim šo sarunu nepabeigtu. Par Salamandras pārdošanu es aprunāšos ar baronesi.

Visu ģimeni ieintriģēja Ričarda stāstījums par vizīti pie naboba, tāpēc ar lielu interesi tika gaidīta viņa atbildes vizīte. Pēc divām dienām, kad ģimene nule bija beigusi brokastot, pie nama ieejas apstājās pajūgs, kurā bija iejūgti divi lieliski rikšotāji- Kučieris nēģeris bija ģērbies vienkāršā tumšā livrejā. Uz vizītkartes, ko pasniedza sulainis, bya rakstīts: "Adumanta Odears Allans."

Erikso vēl domīgi pētīja vizītkarti, brīnīdamās par indiešu un angļu vārdu dīvaino apvienojumu, kad viesistabā ienāca nabobs. Kad Ričards viņu bija iepazīstinājis ar visiem ģimenes locekļiem, Adumanta piegāja pie baroneses un noskūpstīja viņas roku. Visi apsēdās un aizsāka sarunu, kurā Erikso ņēma visai mazu dalību. Jau uzmetot pirmo skatienu indietim, viņa sajuta krūtīs savādu smagumu. Lai gan baronese nekad agrāk šo cilvēku nebija redzējusi, viņai likās pazīstams Adumantas staltais augums. Eiikso klusēdama vēroja katru ciemiņa kustību. Roka, no kuras viņš novilka cimdu, bija maiga un kopta kā sievietei, pirkstā zaigoja gredzens ar neparasti skaistu safīru.