Divas sfinkas

No jaunās baroneses krūtīm izlauzās dziļa nopūta. Cik laimīga viņa varētu šeit būt, beidzot izrāvusies brīvībā no piramīdas gūsta un dzīvojot kopā ar mīļoto cilvēku, ja līdzīgi baisam rēgam ceļā nebūtu nostājies Amenhoteps! Atceroties magu, Erikso ķermenim pārskrēja ledainas trīsas, un viņa bažīgi satvēra jostu. Sataustījusi dunča rokturi, nomierinājās un no jauna ļāvās domām.

Kad reiz beigsies šī dzīve, kas velkas gadsimtiem ilgi? — viņa sev satraukti vaicāja. Vai viņa vienmēr būs jauna un skaista? Varbūt arī viņu piemeklēs parasto mirstīgo liktenis?

Nejauši Erikso paraudzījās uz savu roku, kas rāmi gulēja uz balustrādes, u% rūgti pasmaidīja. Kas gan noticēs, ka šī roka ar atlasam līdzīgo ādu un sārtajiem nadziņiem kādreiz ir pinusi vītnes par godu vērša Apisa svētkiem un upurējusi dievam templī, kura drupas tagad klāj tuksneša smiltis?

Pārdomas iztraucēja auksta vēja brāzma, kas atnesa līdzi tālas sudrabaina zvana skaņas. Nobālusi Erikso atkāpās dažus soļus atpakaļ. Izrāvusi dunci, viņa ātri apvilka sev apkārt loku. No asmens izšāvās tāds kā fosforiscējošs pavediens un līdzīgi ugunīgai čūskai apskrēja viņai apkārt. Erikso stāvēja nekustēdamās, smagi elpodama, piespiedusi pie krūtīm dimci. Viņa juta sev tuvojamies liktenīgo cilvēku.

Dabā risinājās kaut kas neparasts: gaiss visapkārt skanēja un trīcēja, uzdvesdams viņai smacējošu aromātu. Pie apvāršņa parādījās sarkana zvaigznīte, kas sāka strauji augt, tuvodamās neticamā ātrumā.

Jau pēc brīža zvaigznes asinssarkanais disks aizsedza debesis un apkārtējos priekšmetus apspīdēja tāda kā ugunsgrēka atblāzma. Kā caur miglu Erikso redzēja palmas, starp kurām griezās bālgani fosforiscējošs mākonis. Pats gaiss šķita kļuvis citāds, uzdvesdams viņai tuksneša svelmi.

Dīvainā mirāža slīdēja Erikso virzienā kā vēja nesta, tad pēkšņi, sadūrusies ar viņas apvilkto apli, apstājās. Miglas auts pašķirās, un viņa ieraudzīja labi pazīstamo maga dārzu viņa Memfisas nama tuvumā.

Pie pašas terases sākās plata aleja. No vienas puses to ieskāva vīģeskoku un akāciju rinda, bet otrā pusē pletās palmu puduriem apaugusi pļaviņa. Koku ēnā stāvēja granīta sfinksa, kuras pakājē urdzēja avotiņš.

Bālganais mākonis sāka iegūt noteiktu formu, un Erikso ieraudzīja Amenhotepu, kas stāvēja dažu soļu atstatumā un vērās viņā ar savu ugunīgo skatienu. Ap viņa labo roku bija apvijusies smaragdzaļa čūska, bet kreisajā viņš turēja gaismekli, kura žilbinošie stari ieskāva visu maga augumu. Daudzkrāsainā uguntiņa virs viņa galvas brīžam spoži uzliesmoja, tad bālēja un dzisa, liecinot par viņa nogurumu.

Nervozas trīsas pārskrēja pār Erikso augumu. Viņai, maga ierocim un māceklei, kas daudz ko zināja, bija skaidrs, ka lampas izstarotajai astrālajai gaismai vajadzēja viņu apžilbināt un sastindzināt, kā tas notika ar katru, pret kuru Amenhoteps vērsa šo noslēpumaino gaismu. Tad čūska šķērsotu viņas uzvilkto apli, nolaupītu maģisko ieroci, bet viņa, būdama neaizsargāta, nonāktu sava slepkavas rokās.

Ar milzīgu piepūli Erikso sakopoja visu savu gribu un izslējās:

— Ko tu no manis gribi, Amenhotep? — viņa vaicāja dobjā balsī. — Sargies! Nenoved mani līdz izmisumam! Es drīzāk ietriekšu sev krūtīs šo dunci un darīšu galu savai nolādētajai, nelaimīgajai dzīvei nekā kļūšu par tavu verdzeni un gūstekni tavā pretīgajā piramīdā. Dzīvu tu mani nedabūsi! Es tevi ienīstu un tava skūpsta vietā labāk izvēlos čūskas dzēlienu. Tagad, kad beidzot esmu savienojusies ar mīļoto cilvēku, es neļaušu sevi dzīvu izraut no viņa apskāvieniem!

Amenhotepa acīs iegailējās drūma uguns.

— Nepateicīgais radījums! — draudīgi dārdēja viņa balss. — Tu esi čūska, kuru es sasildīju pie savām krūtīm un kuru sev par nelaimi iemīlēju! Tikai šī vājība — vienīgā, kuru neesmu pārvarējis, — neļauj man tevi iznīcināt. To, kuram tu uzdrošinājies dot priekšroku, es samīšu kā tārpu! Tu, Erikso, piederi man, un es pratīšu pastāvēt par savām tiesībām ar visiem manā rīcībā esošajiem spēkiem.

Redzot, ka Erikso nodreb un konvulsīvi piespiež pie krūtīm dunci, Amenhoteps mīkstināja toni.