Divas sfinkas

— Tu, tēvs, nepazīsti Amenhotepu, taču Ričardam vajadzēja būt skaidrībā par viņa varenību. Šis mags spēj pielavīties pie manis ķirzakas izskatā un tad uzbrukt man kā viesuļvētra, sagrābjot un aizraujot līdzi izplatījumā. Viņam paklausa zibens, un «Viņa griba spēj sašķelt akmeņus. Mana vienīgā cerība ir tā, ka viņš negribēs mani nogalināt, bet no visiem pārējiem uzbrukumiem mani pasargās viņa svētais duncis, kuru es paņēmu un no kura nekad nešķiros. Pagatavot jaunu — tas viņam prasīs pārāk daudz laika.

Tuvojās kāzu diena. Dzīve pilī mierīgi ritēja savu gaitu.

Pēc grāfa lūguma arī Bērs bija apmeties pilī. Abi sirmgalvji bija sadraudzējušies un, būdami kaislīgi šaha cienītāji, ik vakaru to spēlēja. Profesors bija vecpuisis, viņam nebija ģimenes.

Kāzu priekšvakarā visi bija sanākuši kopā. Grāfs un profesors kā parasti spēlēja šahu, bet līgavainis un līgava sēdēja līdzās salonā un sarunājās. Erikso šķita norūpējusies un nemierīga vairāk nekā jebkad agrāk. Uzlikusi galvu Ričardam uz pleca, viņa izklaidīgi klausījās līgavaiņa apgalvojumos, ka mags acīmredzot ir gājis bojā no paša izsaukto spēku pretsitiena.

— Dod, Dievs, lai kāds 110 taviem pieņēmumiem būtu īstenojies! — nopūzdamās noteica jaunā meitene.

Šgjā brīdī kaut kur tālu tālu skaidri ieskanējās zvaniņa sudrabainās skaņas.

Erikso nobālēja un uzlēca kājās.

— Viņš! Vai dzirdi? Šis zvans vēsta par viņa tuvošanos, — viņa nomurmināja.

Erikso skatiens izmisīgi klīda pa istabu.

Ričards, kas arī bija dzirdējis zvanīšanu, piecēlās un atspiedās pret galdu. Pēkšņi uz sienas viņam iepretī parādījās milzīga kaķa siluets. Tā zaļganās acis sāka fosforiscējoši spīdēt. Pirms viņš paspēja ko aptvert, Erikso kā ēna tuvojās vīzijai. Meitenes rokā iedzalkstijās Amenhotepa duncis, un viņa ar to spēcīgi iecirta sienā. Atskanēja skaļš brīkšķis, no naža asmens uzšķīlās dzirksteļu spiets, pārsteigtā un pārbaidītā barona acu priekšā uz sienas, gluži kā uzzīmēts, parādījās milzīga kaķa attēls.

Atvieglojuma im triumfa nopūta izlauzās no Erikso krūtīm. Viņa vēlreiz bija uzvarējusi magu ar viņa paša ieroci un paralizējusi pret sevi pavērstos nagus.

Atguvies Ričards aizsteidzās pie profesora un grāfa, lai pastāstītu par notikušo.

Klusēdami viņi apskatīja uz sienas palikušo zīmējumu. Vietā, kur bija cirtis nazis, bjja redzams noslēpumainais trijstūris ar apvērsto krustu.

— Hm! — beidzot izmocīja profesors. — Acīmredzot Amenhotepa kungs nevēlas mūs atstāt mierā un vēl sevi parādīs.

Kaut gan bija guvusi uzvaru, Erikso jutās īpaši satraukta.

Kāzu diena atausa skaidra un saulaina, toties ne tik saulaini jutās tie, kuri zināja Erikso noslēpumu.

Tiklīdz Ričards bija gatavs, viņš iegāja pie grāfa, kas, baidīdamies no jauna uzbrukuma tieši ceremonijas laikā, sāka satraukti apspriest maga iespējamās intrigas.

—'Esmu pārāk neizglītots š^jās lietās, lai paredzētu visu, kas var notikt. Spriežot pēc tā, kam biju liecinieks, jāatzīst, ka mums jābūt gataviem uz visu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis neparastais cilvēks ir noslēdzis ar Erikso kaut ko līdzīgu laulībai. Protams, šim maģiskajam rituālam, kas tika īstenots pretēji viņas gribai, ir nozīme vienīgi Amenhotepa acīs, turldāt viņš droši vien ir iedomājies, ka ieguvis tiesības uz viņu, tāpēc visiem spēkiem centīsies aizstāvēt savu īpašumu. Es daudz ko atdotu, lai šī laulību ceremonija būtu jau garām! — grāfs nopūzdamies teica. — Tomēr es ceru uz tā Kunga palīdzību.

Erikso bija nervoza un domīgi posās laulību ceremonijai. Viņa bija apburoša savā baltajā tērpā ar garo plīvuru un vainadziņu, kas rotāja viņas zeltainās cirtas. Iegrimusi domās, viņa pat neaplūkoja sevi spogulī un vienīgi tad brīvi uzelpoja, kad bija piestiprinājusi pie jostas maga svēto dunci un aizsegusi to ar ziedu pušķi un lielu lenti.

Laulību ceremonijai bjja jānotiek draudzes baznīcā, kas atradās kādu versti no pils. Laiks bija brīnišķīgs. Erikso kopā ar tēvu iesēdās karietē, kurai garā virknē sekoja ekipāžas ar viņas draudzenēm un citiem viesiem.

Kāzu brauciens bija jau pusceļā, kad sauli pēkšņi aizsedza tumši mākoņi.

— Paskaties, tēvs, — tuvojas negaiss, — sacīja Erikso, bažīgi lūkodamās debesīs.

— Pēdējā laikā pieturējās tāds tropisks karstums, ka tas ir gluži dabiski, mīļais bērns. To uzskata par labu zīmi, ja lietus apslaka līgavas vainagu, — atbildēja grāfs.

— Jā, ja vien šis negaiss būtu dabisks, — nopūtās Erikso.

— Bailēm lielas acis, dārgumiņ! Tavu uzbudināto nervu dēļ tev visur rādās rēgi. Visbeidzot, vai tad tev nav ieroča, kas jau reiz lieliski noderēja? Varbūt esi to aizmirsusi m^jās? — viņš izbijies piebilda.

— Nē! Lūk, tas ir šeit, tēt, zem manām rokām. Par nelaimi, man nav zināmas visas tā īpašības un lietošanas veidi. Manai līdzšinējai veiksmei ir bijis tikai gadījuma raksturs.