Divas sfinkas

— Labi! Es iešu jums līdzi un paņemšu Nemvrodu, nelaiķes meitas mīļoto suni. Nemvrods bija ļoti pieķēries Teai, un es paskatīšos, vai viņš atzīs Erikso par savu saimnieci.

— Jūs pārāk daudz prasāt no dzīvnieka, kas spēj sajust vienīgi ķermeņa emanāciju. Bet lai būtu tā! Izdarīsim eksperimentu un paskatīsimies, vai instinkts vēlreiz negūs virsroku pār prātu.

Un Ričards noglaudīja galvu sunim, kas lūkojās viņā ar savām gudrajām un skumjajām acīm.

Klusēdami viņi izgāja cauri parkam un nonāca alejā, kas veda uz vasarnīcu. Tiklīdz viņi bija iegājuši pa dārza vārtiņiem, Nemvrods, kas līdz tam soļoja līdzās saimniekam, galvu nokāris, pēkšņi kļuva nepacietīgs un tad, priecīgi smilkstēdams, kā bulta metās terases virzienā un sāka lēkāt apkārt un laizīt rokas un pat vaigus tur sēdošajai sievietei, kura, grāfam tuvojoties, piecēlās.

— Vai redzat? Suns tika galā ar viņam uzticēto uzdevumu, — pavisam nopietni atzīmēja Ričards. — Instinkts viņam norādīja, ka šajā ķermenī, kuru tas nekad agrāk nav redzējis, mājo viņam zināms un mīļš gars. Vai jūs vēl aizvien šaubāties?

Grāfs neko neatbildēja. Bāls kā audekls viņš stāvēja terases pakājē: viņu satrieca Erikso un Teas līdzība. Tie paši klasiskie vaibsti, tie paši skaistie zeltainie mati un tā pati žilbinošā sejas krāsa, vienīgi augums mazāks un pats stāvs smalkāks un maigāks. Sejai pietrūka svaigā sārtuma, bet mazajai mutei — laimīgās un bezrūpīgās izteiksmes. Meitenes lielajās skumjžOās un nopietnajās acīs bija lasāms viņas dzīves noslēpums. Vārdu sakot, tā reizē bija un nebija Tea.

Arī satrauktā Erikso nedroši vērās grāfa. Ja nu pēkšņi viņš negribēs viņu atzīt? Meitenes apziņai kā vilnis izskrēja cauri doma, ka viņa, Erikso, ir maga verdzene, ka šo pašu ķermeni ir redzējusi Amazisa laiku Memfisa un ka acis, kas tagad lūkojas grāla, ir skatījušas Amazisu. Viņa juta, ka zaudē spēkus. Izstiepusi rokas pret grāfu, viņa tikko dzirdami nomurmināja:

— Tēvs, tā esmu es!

Grāfs atkāpās soli atpakaļ un ar žestu viņu it kā atturēja.

— Pierādi!.. Pierādi…, ka tu esi mana meita! — viņš dobjā balsī iesaucās.

Erikso nobālēja un bezspēcīgi nolaida rokas. Viņā pamodās mežonīga lepnība. Pierādīt savu identitāti? Bet kā un kāpēc? Viņa nepretendēja uz mantojumu un neprasīja nekādas tiesības.

— Kam vajadzīgi pierādījumi, ja sirds un asinsbalss klusē? — Erikso nicinoši atbildēja un aizskrēja kopā ar Nemvrodu, kas neatkāpās no viņas ne soli.

Grāfs sagrīļojās, saķēra ar abām rokām galvu un būtu nokritis, ja Bērs un barons nebūtu viņu saturējuši.

— Ak Dievs, es jūku prātā! Tā ir viņas balss, bet vēl dziļāka un skanīgāka, — vecais vīrs murmināja, kamēr viņu sēdināja krēslā.

Ričards aizsteidzās pēc vīna. Kad grāfs nomierinājās un nedaudz atguvās no satraukuma, Lejerbahs viņu iepazīstināja ar profesoru. Dzīvespriecīgais Bērs savukārt pastāstīja par neticamo piedzīvojumu, kurā bija meties iekšā bez šaubīšanās, cerēdams īstenot parastu zinātnisku pētījumu, kas balstījās uz tik interesantu dokumentu kā piramīdas pazemes telpu plāns.

— Zvēru jums, grāf, ka līdz tam es visu savu mūžu biju pozitīvists un fanātisks zinātnes kalps. Kamēr nebiju nokļuvis š^jā neticamajā pasaulē un nebiju iepazinies ar šo dēmonu Amenhotepu, es neticēju ne Dievam, ne velnam, — viņš jautri pabeidza stāstījumu.

— Profesor, vai jūs tiešām ticat, ka cilvēciska būtne var dzīvot vairākus gadu tūkstošus un ka viens un tas pats gars var iemiesoties divos ķermeņos? — jautāja grāfs jau mazāk skeptiski nekā iepriekš.

— Es nevaru apgalvot, ka Erikso ir dzīvojusi faraona Amazisa laikos, jo pats tad nedzīvoju. Man viņa noslēpumaini parādījās tikai piramīdā. No kurienes? — 1b es nezinu. Kā apgalvo Lejerbahs, tas ir jūsu meitas dzīvs veidols. Varu apzvērēt, ka jau piramīdā viņš man sīki pastāstīja par grāfienes nogalināšanu. Tā bya Erikso, kas izveda mūs no piramīdas. Dārglietām, ko viņa iznesa, ir kolosāla vērtība. Iesim! Es tās jums parādīšu. Pietiek šīm rotām uzmest acis, lai saprastu, ka tās attiecas uz ļoti tālu senatni.

Grāfs kā sapnī sekoja profesoram, kas ieveda viņu kādā aizslēgtā istabā. Tajā atradās liels seifs. Bērs to atvēra un vispirms parādīja tuniku no nezināma sudrabaina auduma, ko rotāja brīnišķīgs izšuvums, tad atvēra lādīti un izlika grāfa priekšā brīnumainās dārglietas, kuru senums nebija apšaubāms.

Satrauktais grāfs apsēdās, nervozi saspiedis rokās galvu, un iegrima domās. Tad izslējies viņš mierīgi un noteikti sacīja: