Divas sfinkas

Erikso aizvadīja bezmiega nakti. Neticību Lejerbaha drosmīgā mēģinājuma labvēlīgam iznākumam padziļināja neskaidrās pastāvīgās bailes, kādas iedvesa viņas vajātājs. Meitenes dzirde bija slimīgi saasināta, un viņa nodrebēja pie vismazākā troksnīša, ik brīdi sagaidīdama Amenhotepa parādīšanos. Viņam taču neeksistēja ne sienas, ne attālumi — ieradīsies, lai viņu iznīcinātu vai ari paņemtu atpakaļ pie sevis. Tikai doma vien par atgriešanos piramīdā izraisīja viņā šausmas. Pēc tam, kad Erikso vairākas nedēļas bļja elpojusi tīru gaisu, jutusi saules dzīvinošo siltumu un gaismu, skatījusi ap sevi dzīvi un kustību, viņai šķita neiespējami atkal paciest silto, mūžam vienveidīgo atmosfēru un zilgano monotono gaismu, kas nelīdzinājās ne dienai, ne naktij. Nē, nāve ir tūkstoškārt labāka par tādu nedabisku eksistēšanu.

Nākamajā dienā Lejerbahs, kā bija nolēmis, devās uz Kronburgu pili un aizsūtīja grāfam savu vizītkarti. Sulainis tūlīt pat atgriezās un līidza baronu nākt līdzi. Ričards iegāja kabinetā.

Grāfs sēdēja pie rakstāmgalda, uz kura gulēja atvērta grāmata. Ienākot Lejerbaham, viņš ātri piecēlās un pastiepa pretī abas rokas.

— Laipni lūdzu, mans dārgais, kaut arī tā, pēc kuras esat ieradies, ir mirusi, kamēr es tirgojos par viņas laimi!

Grāfs apklusa un ar roku notrausa asaru. Norādījis Ričardam uz krēslu, viņš piebilda:

— Es jums telegrafēju uz Aleksandryu par Teas nāvi, bet man atbildēja, ka jūs esot aizbraucis pirms vairākām nedēļām un neviens nezinot, kur atrodaties un kas ar jums noticis. Vai sen kā atgriezāties? Vai par mūsu nelaimi uzzinājāt tur vai tikai šeit?

— Es visu zināju jau agrāk, vēl pirms jūsu telegrammas pienākšanas Aleksandrijā. Tea nomira nevis no slimības, bet bija okultiskas slepkavības upuris, un es biju tās liecinieks, — ar dziļu nopūtu teica Ričards.

Grāfs paskatījās viņā ar izbrīnu un neizpratni.

— Esmu ieradies šeit, — turpināja Ričards, — lai pastāstītu jums kaut ko neticamu, un lūdzu jūs uzmanīgi noklausīties mani līdz galam. Iespējams, ka uzskatīsit mani par vājprātīgu. Un tomēr tā ir taisnība.

— Runājiet! Apsolu, ka klausīšos ar saspringtu uzmanību, — sacīja grāfs, juzdams pieaugošu izbrīnu un ziņkāri.

Ričards sāka stāstījumu. Kad viņš nonāca līdz savām laulībām ar Almerisu, grāfs pielēca kājās un naidīgi iekliedzās:

— Kā? Tajā brīdī, kad es jums solīju savas meitas roku, jūs izvēlējāties par sievu viesnīcnieka meitu? Tsa acīmredzot uzzināja par jūsu nodevību, un šīs bēdas izraisīja sirds plīsumu.

— Grāf, nomierinieties! Jūs kļūdāties, Tea neko nezināja. No tālākā stāstījuma jūs sapratīsit, ka manai mīlestībai uz Almerisu, tāpat kā grāfienes mīlestībai uz mani, pirmsākums meklējams tālā pagātnē. Kas attiecas uz manām precībām ar Almerisu, tad tas bija pēdējais prieks, kas apstaroja dziestošo jauno dzīvību, un man kā ārstam bija zināms, ka viņas stundas ir skaitītas. Pēc Almerisas nāves es gribēju atbraukt pie Teas, lai visā atzītos un dotu iespēju viņai pašai izlemt — piedot man vai nepiedot. Tagad atkal pievērsīšos savam stāstam.

Grāfs piekrītoši pamāja un, vairs ne vārda neteicis, apsēdās. Kad Ričards savā vēstījumā nonāca līdz atradumam sfinksas cokolā, līdz rakstošajam rēgam un, visbeidzot, līdz barona un Bēra īstenotajai ekspedīcijai, sirmgalvja sejā parādījās žēluma un līdzjūtības izteiksme, bet acīs bija skaidri lasāms, ka viņš šaubās par Lejerbaha veselo saprātu.

Savu stāstījumu Ričards pabeidza ar šādiem vārdiem:

— Teas dvēsele tagad mājo Erikso ķermenī, bet viņas mīlestība pret jums nav mainījusies. Viņa ļoti cieš. Es pie jums ierados tāpēc, lai palīdzētu viņai atgūt tēvu, bet jums — zaudēto meitu.

Grāfs pašūpoja galvu, un viņa smaids bija nožēlas pilns.

— Mans nabaga draugs! Jūs esat slims. Bēdas un Āfrikas saule — tas viss ir izraisījis halucinācijas un traumējis jūsu nervu sistēmu. Jūs acīmredzot pat nesaprotat, cik absurds ir viss, ko jūs man stāstījāt. Mani pārsteidz vienīgi tas, ka profesors Bērs, par kuru esmu tik daudz dzirdējis kā par nopietnu zinātnieku un kuru jūs dēvējat par savu draugu, tā vietā, lai censtos jūs vest pie prāta, apstiprina šādas muļķības. Tiesa, jūsu stāstījumā ir dažas patiesas Teas nāves detaļas. Viņa nomira naktī, krekls bija saplēsts, taču neviens nav redzējis viņai maģisku zīmi sirds apvidū, kuru, kā apgalvojat, pats redzējāt. Kas attiecas uz bēdīgi slaveno Erikso, kurā it kā mājojot manas meitas dvēsele, manuprāt, šī veiklā persona savtīgi izmanto jūsu uzticēšanos, lai mani šantažētu. Par laimi esmu pie pilna prāta, un mani būs grūti pārliecināt par Erikso un Teas identitāti.

Ričards pasmaidīja.

— Viss, ko jūs sakāt, ir pareizi, ja balstās uz ierastajiem uzskatiem, izņemot domu, ka Erikso iecerējusi jūs šantažēt: viņa ir pārāk bagāta. Ja jūs nāktu man līdzi un pats aplūkotu šo neparasto būtni, jūsu pārliecība stipri vien sašķobītos.

— Nē, nē! Šī persona, protams, ir ļoti līdzīga Teai, un viņas izskats uzplēstu manas brūces, — sacīja grāfs, tad savaldījies piecēlās no krēsla.