Divas sfinkas

Tbmēr viss beidzās labāk, nekā viņi bļja gaidījuši. Flegmātiskā atraitne, kura vadīja profesora saimniecību, bya pieradusi pie Bēra ekscentriskajiem gājieniem, tāpēc par viņa prombūtni nesatraucās un mierīgi gaidīja viņu atgriežamies. Savukārt uzticamais Fridrihs bija nolēmis veselu gadu saglabāt neskartu kunga istabu. Šim mērķim viņš bija izlietojis ievērojamu summu, ko barons bija saņēmis no Vācijas un atļāvis tērēt savas prombūtnes laikā. Tā nu Ričards atrada visu tādā pašā stāvoklī, kādā bija atstājis. Ieraudzījusi uz galda noslēpumaino figūru, Erikso nodrebēja un klusi teica:

— Lūk, tās sfinksas kopija, kuru tu kādreiz izveidoji. Šeit, cokolā, jābūt Valērijas rokai — tai jāizskatās kā dzīvai, jo pēc nogriešanas Amenhoteps to piesūcināja ar vielu, kas saglabā ķermeņa dzīvīgumu.

Erikso tuvojās sfinksai un gribēja iedarbināt mehānismu, bet Ričards viņu apturēja.

— Erikso, atstāsim pagātni mierā! Tagad mums jāpadomā par nākotni un jāpieņem kaut kāds lēmums. Apspriedīsimies, kad būsim kaut cik atspirguši gan garīgi, gan fiziski.

Vakarā atnāca Bērs, un visi trīs dzēra tēju Erikso istabā. Profesors jutās lieliski, viņš ēda un dzēra par diviem, jokoja un ironizēja, atceroties viņu ekspedīciju.

— Tajā piramīdā mēs līdzinājāmies kalifam un viņa vezīram, kurus burvis pārvērtis par stārķiem, — viņš smiedamies atkārtoja. — Gribētu vienīgi uzzināt, kāpēc Erikso, kas prata izvest ārā mūs, pati tur bija palikusi?

Rūgtuma pilns smaids parādījās meitenes sejā.

— Kur tad es būtu gājusi — viena un bez likumīga sabiedriskā stāvokļa? Starp citu, visa mana dzīve ir tik neparasta, ka jūs mani uzskatītu par jukušu, ja es teiktu, ka esmu dzīvojusi jau Amazisa laikā, ka esmu gulējusi vairākus gadsimtus un tad atmodusies Aleksandrijā romiešu valdīšanas laikā un ka tagad es vēl aizvien atrodos tajā pašā neiznīcīgajā ķermenī?

Bērs, kas klausījās ar acīmredzamu saviļņojumu, nervozi sakārtoja brilles.

— Pirms sešiem mēnešiem es katrā ziņā uzskatītu par nepieciešamu ievietot jūs vājprātīgo namā. Bet tagad, pēc uzturēšanās piramīdā, es vairs neuzdrošinos nedz ko noliegt, nedz ko apgalvot.

Pēc pāris dienām vēlā pēcpusdienā Ričards un Erikso bija vieni. Barons nervozi staigāja pa istabu un beidzot apstājās jaunās meitenes priekšā. Viņa domīgi sēdēja uz dīvāna.

Cik ļoti viņa līdzinājās Teai un tomēr bija gluži cita sieviete — daudz skaistāka un apburošāka! Erikso meitenīgais veidols bija pārdzīvoto gadsimtu apzīmogots. Lai kas viņa arī būtu — Tea vai Erikso, viņa Ričardu neparasti apbūra. Apsēdies meitenei līdzās, barons cieši satvēra viņas roku un sacīja:

— Erikso, mums ir jāaprunājas un jāpieņem kāds lēmums. Tu, jauna un daiļa sieviete, nevari dzīvot viena, bet es nevaru būt tavs likumīgs aizstāvis, ja tu neesi mana sieva. Tu zini, ka es mīlu tevi tāpat kā esmu mīlējis Tfeu un ka mana karstākā vēlēšanās ir tevi apprecēt, ja vien…

Viņa strauji izrāva savu roku.

— Uz ko īsti attiecas tava nepastāvīgā mīlestība: uz grāfieni Tsu, kuru tu tik ātri aizmirsi viesnīcnieka meitas dēļ, vai uz Erikso, kuru tu divreiz esi upurējis Nuitai un Valērijai? — viņa pārtrauca Ričardu ar rūgtu izsmieklu.

Erikso sirdī bya modušās dalītas jūtas. Greizsirdība un dziļā pārestība, kas bija nodarīta Teai, viņā cīnījās ar nevaldāmu mīlestību, ko grieķu verdzenē bija pamodinājis jaunais tēlnieks, izraisīdams viņā sunim raksturīgo padevīgo pieķeršanos, kas lika izlūgties mīlestību un paciest sliktu izturēšanos.

Ričards nobālēja. Iestājās klusums.

— Tavs pārmetums ir pamatots, kaut arī netaisns, — viņš teica, saraucis uzacis. — Tu aizmirsti, ka Rameri mīlēja Nuitu jau tad, kad pat nenojauta par Erikso esamību, turklāt viņa patvarīgi iejaucās manā dzīvē un neapdomīgi izmantoja varenus okultos spēkus, kuri joprojām neliek mūs mierā. Ir pilnīgi dabiski, ka mana mīlestība atkal pamodās, kad satiku, gan citā veidolā, to, kura pirmā iekaroja manu sirdi. Tu, Erikso, vienmēr esi mani dziļi ietekmējusi ar savu daiļumu un prātu. Es augstu vērtēju tavu mīlestību un ari mīlu tevi — tikpat patiesi kā Teu. Tagad es teikšu tev to, ko gribēju sacīt Teai. Jā, es mīlēju Almerisu un apprecējos ar viņu, lai sniegtu mirstošajam ziediņam pēdējo gaišo prieku. Nāve sarāva saites, kas mūs vienoja, un viņa pati deva priekšroku izplatījuma brīvībai, nevis dzīvei kopā ar mani. Tāpēc man ir tiesības piedāvāt tev savu mīlestību un savu vārdu, ja vien tu vēlēsies to visu pieņemt.

— Ak, ja vien es spētu aizdzīt jūs, briesmīgās atmiņas! — nočukstēja Erikso, ar abām rokām satvērusi galvu.

Ričardam kļuva viņas žēl. Viņš maigi pievilka meiteni sev klāt un noskūpstīja.

— Nabadzīte! Aizmirsti taču pagātni un mēģini rast laimi tagadnē!

Erikso piespieda galvu pie viņa krūtīm. Kādu bridi abi klusēja, tad Erikso izslējās. Viņas acīs mirdzēja asaras, bet sejā parādījās laimīgs smaids.