Divas sfinkas

Kad viņi sasniedza pusaizbrukušo ieeju piramīdā, abi viens pēc otra t^jā iespraucās. Vienā no koridoriem meitene nospieda atsperi un atvēra sienā paslēptās durvis. Apgaismodami sev ceļu ar lāpu, bēgļi nokāpa lejā pa bezgalgarām kāpnēm, tad pa otrām durvīm nokļuva garā, vāji apgaismotā galerijā ar nišām abās malās. Ričards šo galeriju pazina. Pēc dažām minūtēm viņi nonāca apaļajā zālē, kur viņš un Bērs bya nolikuši no Aleksandrijas līdzpaņemtās mantas izrakumu veikšanai. Tur vēl aizvien, kaudzē saliktas, gulēja cirtes, virves un lukturi, bet līdzās, atspiedies pret sienu, stāvēja uztrauktais Bērs.

— Kas notiek? Uz kurieni mēs ejam? Kas tā par jaunkundzi, kura mani uz šejieni atveda un iestāstīja, ka izkļūsim uo šā peļu slazda? — iekliedzās profesors, pieskrējis klāt Ričardam.

Ričards gribēja atbildēt, taču drudžaini nepacietīgā Erikso viņu tūlīt pat pārtrauca.

— Pēcāk parunāsities! Tagad dārga katra minūte! — viņa iesaucās, paņemdama lādīti, kurā paslēpa maģisko nazi.

Tad viņa ietinās tumšā apmetnī, un visi devās ceļā.

Laiva atradās savā vietā, un viņi tajā nobrauca pa kanālu krietnu gabalu. Pēc tam izgāja cauri koridoram un nelielā zālē ieraudzīja noslēpumaino sargu, kas sēdēja pie galda un strādāja. Bērs un Ričards nodrebēja. Viņi domāja, ka viss pagalam, bet Erikso droši piegāja pie vīra, iečukstēja viņam ausī dažus vārdus un parādīja gredzenu, ko rotāja žilbinoši mirdzošs dārgakmens.

Sargs klusēdams piecēlās. Viņi atkal gāja pa koridoru, tad šaurā sprauga atvērās, un visi trīs attapās ārpusē netālu no plāksnes, kas atradās starp sfinksas ķepām.

Viņu priekšā tagad pletās tuksnesis. Lai gan vēl bya nakts, taču spirgtais vējš vēstīja, ka tuvojas rīts.

— Beidzot mēs esam brīvi! Bet ko mēs tagad iesāksim? — jautāja Ričards, dziļi ieelpodams svaigo nakts gaisu.

— Vispirms mums jāaiziet projām no šejienes un pēc iespējas ātrāk jānokļūst līdz Aleksandrijai, — atbildēja Erikso.

— Vai tu baidies, ka Amenhoteps sāks mūs vajāt?

— Ne tagad! Viņš saņēma sarauto burvības valgu atbildes triecienu un tagad ir bez samaņas, taču šis nespēks ātri pāries, un tad es vēlētos atrasties pēc iespējas tālāk no viņa.

Bēgļi turpināja ceļu. Kad atausa rīts, visi trīs jutās tik pārguruši, ka vajadzēja kaut nedaudz atpūsties.

Sākumā viņi klusēdami gulēja smiltīs, iegrimuši katrs savās domās, bet tad profesors pirmais atgriezās realitātē.

— Klausieties, Lejerbah, un jūs, jaunkundz — mūsu glābēja! Mums jāapspriežas, kā nokļīit līdz Aleksandrai vai vismaz līdz Kairai, — piecēlies kājās, viņš iesaucās. — Tas nebūs viegli vispirms jau mūsu tērpu dēļ Amazisa laikiem tie, protams, ir ļoti eleganti, taču mūsdienām — pārāk gaisīgi. Turklāt man nemaz nav naudas. Šķiet, arī jums tās nav vairāk.

Šajā brīdī ari Ričards pirmoreiz paskatījās uz savām pītajām sandalēm un primitīvo tuniku ar īsajām piedurknēm un, neraugoties uz visai sarežģīto situāciju, sāka smieties. Vienīgi Erikso, no galvas līdz kājām ietinusies savā tumšajā apmetnī, nerādīja savu tērpu.

— Tādā apģērbā patiešām tālu netiksim — mūs uzskatīs par jukušiem un saņems ciet. Attiecībā uz naudu esmu tādā pašā stāvoklī kā jūs un nezinu, ko iesākt, — pa pusei jokojot, pa pusei nopietni sacļja Ričards.

— Naudas ziņā es, cerams, varēšu palīdzēt, — smaidīdama ierunājās Erikso. — Tiesa, naudas man nav, toties esmu paņēmusi līdzi dažas dārglietas, kas, domājams, ir visai vērtīgas.

Erikso pavēra apmetni, un abu vīriešu acis apžilbināja daudzkrāsainu uguņu kaskāde, kas veidoja ap viņu mirdzošu oreolu. Šo pārsteidzošo efektu radīja meitenes pieri rotājošā, dārgakmeņiem klātā zelta stīpa, milzīgā kaklarota, josta un rokassprādze. Ričards un profesors kā apburti skatījās uz šīm senajām dārglietām, ko greznoja pasakainas vērtības dārgakmeņi.

— Tās ir karaliskas rotaslietas! — iesaucās profesors. — Kas par pērlēm! Un šie apbrīnojamie smaragda piekariņi, kas rotā diadēmu un kaklarotu, — tie taču ir nenovērtējami!

— Tas man ir mazs mierinājums. Atzīšos, ka biju domājusi šīs dārglietas pārdot, lai mēs varētu apģērbties un aizbraukt no Ēģiptes.

— Tam pilnīgi pietiek ar gredzenu vai vienu piekariņu. Šobrīd es jums ieteiktu šos dārgumus paslēpt lādīte tālāk no ziņkārīgām acīm.

— Jums, šķiet, ir taisnība! — atbildēja Erikso.

Noņēmusi dārglietas, viņa tās salika lādītē un pasniedza profesoram gredzenu ar lielisku safiru.

— Vai ar to pietiks?

— Bez šaubām! Ja jūs man uzticēsit šo gredzenu un aizdosit savu apmetni, es apņemos nokļūt Kairā. Pārdošu gredzenu un nopirkšu apģērbu, arī sev, ja vien jūs atļautu uz īsu bridi kļūt par jūsu parādnieku.

— Jūs mani apvainojat ar šādu lūgumu. Mēs paši būsim jums pateicīgi par tādu milzīgu pakalpojumu. Bet kur mēs varētu nogaidīt, līdz jūs atgriežaties? Šeit nebūs pārāk ērti.

— Cik žēl, ka pazuduši mūsu pavadoņi ar telti un visiem pārtikas krājumiem, — piebilda Ričards, dziļi nopūzdamies.