Divas sfinkas

Istaba, kurā viņi ienāca, bija pilnīgi tukša, izņemot tās vidū stāvošo trijkāji. Uz sienām bija uzzīmētas kabalistiskās zīmes.

Gandrīz tajā pašā brīdī pa pretējām durvīm ienāca Erikso pundurītes pavadībā. Viņa bija tērpusies garā tunikā ar sudrabaina auduma plīvuru. Jaunās meitenes kaklu, jostu un rokas rotāja neaprakstāmas vērtības dārglietas. Zeltītajos matos dusēja vainags no baltiem ziediem ar fosforiscējošu auglenīcu.

Nekad vēl Erikso daiļums nebija izcēlies tik spoži, tomēr viņas klasiskajos sejas pantos bija it kā sastingusi izmisuma izteiksme. Viņas acis bija nolaistas.

Ričarda sirds iepukstējās straujāk. Viņš atkal sajuta to valdzinājumu, kādu izstaroja Tea, liekot aizmirst Almerisu un radot mežonīgu greizsirdību uz Amenho- tepu.

Pat nepaskatījies uz viņu, Amenhoteps satvēra Erikso aiz rokas un pieveda pie trijkāja. Tad viņš virs šā kvēpināmā trauka savienoja savu un Erikso roku, un tūlīt no trijkāja uzšāvās liesma. Erikso iekliedzās un atlēca atpakaļ. Uz viņas pirksta bija parādījies gredzens ar neparasti mirdzošu purpurkrāsas akmeni.

— Es savienoju tevi ar sevi caur izplatījuma uguni.

Sargies pārkāpt likumu, kas vada šo briesmīgo stihiju, jo citādi tu saņemsi bargu sodu! Kas attiecas uz tevi, — Amenhoteps pagriezās pret Ričardu, — tad, lai pārvarētu nešķīsto vēlmi, kādu tev iedvesusi tava skolotāja labestība, ej pie Almerisas, ar kuru esi saistīts maģiskajām laulības saitēm. Ja tev izdosies pierunāt viņu, lai atgriežas pie tevis, jūs iziesit no šejienes bagāti un neatkarīgi, lai ilgus gadus baudītu harmonisku mīlestību. Ej, izmanto savu varu un neiedrošinies man rādīties acīs, kamēr tavs mēģinājums nebūs vainagojies ar panākumiem.

Ričards nodrebēja zem maga pavēlošā skatiena un kā automāts devās uz istabu, kur atradās aizklātā statuja. Tur viņš kādu brīdi šaubījās, tad tikpat mehāniski nospieda atsperi, kas atvēra durvis, un kāpa lejā pa kāpnēm.

Pazeme bija apgaismota, bet Ričards to pat nemanīja. Kā automāts viņš piegāja pie gultas, bezspēcīgi atkrita tajā, lai tūlīt pat ieslīgtu nāvei līdzīgā miegā.

Pamodies viņš pārbijās, kad ieraudzīja, kur atrodas. Ričards neatcerējās, kā šeit nokļuvis, bet viņa smadzenēs notika kaut kas slimīgs. Ar smagu nopūtu Ričards atkrita gultā im abām rokām saspieda galvu, mēģinādams sakārtot savas domas. Viņš katrā ziņā nebija sajucis prātā un nesapņoja, tomēr viss apkārt notiekošais līdzinājās dīvainiem murgiem. Jā, šī bija tā pati grota, kur mags izsauca Almerisu un pēc tam pārvērta liesmā. Lūk, skapji ar daudzkrāsainajām krūkām, kas piepildītas ar nezināmiem šķidrumiem. Tur ir kvēpināmais trauks ar kausu, kurā Almerisai vajadzēja iegremdēties, lai kļūtu redzama un taustāma. Ričards piecēlās, piegāja pie trijkāja un apskatīja neparasto šķidrumu, tad atkal apsēdās uz gultas. Viņš bija skumjš; viņš mira aiz slāpēm, bet baidījās jel kam pieskarties. Ričards bija iegrimis savās domās, kad pēkšņi uz galda sev līdzās ieraudzīja vīna kausu un nolēma iedzert pāris malciņus: vīns bija lielisks, tādu viņš jau bija dzēris pie Amenhotepa, un Ričards ar baudu iztukšoja pusi kausa. Pēkšņi viņš satrūkās: grotas dziļumā parādījās zilganzeltaina uguntiņa, kas tuvojās viņam un beidzot apstājās uz kausa malas.

Ričards to ziņkāri vēroja, līdz pašā vidii saskatīja divus tumšus punktiņus, kas dīvainā kārtā līdzinājās cilvēka acīm.

— Almerisa, vai tā esi tu? — skumīgi nomurmināja Ričards.

Uguntiņa ietrīcējās, un tad vēja vēsmai līdzīga balss atbildēja:

— Jā, tā esmu es! Es ļoti ciešu.

— Kāpēc labprātīgi ciest? Tu vari kļūt par sievieti un būt laimīga.

— Es nevaru kļūt par sievieti, jo esmu tikai gars, kas tevi mīl — mīl patiesi, nemateriāli. Tas, ko «viņš» vēlas mums dot, ir nevis laime, bet gan pagrimšana un grēks.

Ričardu pārņēma neaprakstāmas jūtas.

Viņā, liekas, ar jaunu spēku atdzima Almerisas iedvestā mīlestība, bet vienlaikus tai piejaucās neapturamas alkas pēc brīvības. Viņš nespēja aizmirst maga vārdus: ja Almerisa kļūs par sievieti, tad viņi abi pametīs piramīdu.

Uzlēcis no gultas, Ričards pastiepa abas rokas uguntiņas virzienā.

— Ko tu runā par grēku un nāvi, ja tas viss vairs neeksistē! — viņš lūdzās. — Amenhoteps atdeva tfev dzīvību un apsolīja mums laimi, mīlestību, neatkarību un brīvību. Ko vēl tu vari vēlēties? Pirms nāves tu man teici: «Ak, cik smagi ir mirt, kad dzīve ir tik brīnišķīga!» Un tagad, kad starp mani un tevi atrodas vienīgi šis kvēpināmais trauks, tu bēdz no manis un atbildi uz manu mīlestību ar aukstiem vārdiem. Man taču galu galā ir tiesības uz tevi!

Jūtu pārņemts, Ričards metās uz priekšu un centās satvert ar rokām uguntiņu, kas šūpojās un kāpās atpakaļ.

Ar strauju kustību Lejerbahs apgāza trijkāji un kausu, šķidrums izlija, tālu izšļakstīdams ugunīgas dzirkstis, kas trāpīja ari tobrīd nekustīgajai uguntiņai. Tā kļuva aizvien blāvāka, tad sāka plesties plašumā, līdz ieguva Almerisas apveidus. Kad Ričards ar priekpilnu saucienu metās pie viņas, Almerisa atkāpās, pacēla roku, it kā gribēdama viņu apstādināt, un skumji teica: